• Tweet

Nupat jau plašsaziņas līdzekļos visās detaļās ir ticis aprakstīts, kā finanšu ministrei Danai Reizniecei-Ozolai (ZZS) gājis ar pieteikšanos kandidēt uz Eiropas Savienības (ES) finanšu ministru padomes jeb tā dēvētās Eirogrupas prezidenta amatu. Ievēlēšanas gadījumā viņa kļūtu par pirmo latviešu politiķi, kas jebkad ir ieņēmusi šādu posteni.

Neraugoties uz šo vērienīgo izaicinājumu, jau pēc pirmās vēlēšanu kārtas Reizniece-Ozola tomēr izlēmusi atsaukt savu kandidatūru. Kā galveno iemeslu savam lēmumam minot, ka pēc pirmās vēlēšanu kārtas redzējusi, ka ar četriem kandidātiem it kā varot nenonākt līdz rezultātam. “Atsaucu savu kandidatūru, lai kāds no palikušajiem pretendentiem saņemtu nepieciešamo balsu skaitu,” medijiem skaidrojusi ministre.

Šāds lēmums izsaucis neizpratni politikas ekspertu vidū. Ministre, kuras ambīcijas bieži vien tikušas uzskatītas pat par pārāk vērienīgām Latvijas mērogam, šoreiz nav izpildījusi pašu galveno uzdevumu – pirms pieteikties tik nozīmīgam amatam, nav apzinājusi, vai viņas kandidatūrai vispār būs pietiekams atbalsts. Kritisks skatījums, visticamāk, nav ministres ikdienā izmantojamo instrumentu arsenālā, tāpēc jau ne velti iepriekš it kā tikuši meklēti pat dažādi šķietami iemesli, kas viņai varētu traucēt ieņemt šo svarīgo amatu.

Kā viens no tādiem nosaukts Ventspils mēra “Aivara Lemberga faktors”. Par to medijos runājis plašākai sabiedrībai mazāk zināmais biedrības “Eiropas Kustība Latvijā” vadītājs Andris Gobiņš, kurš paudis, ka “Lemberga faktora” dēļ finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas izredzes kļūt par Eiropas Savienības finanšu ministru padomes prezidenti ir samērā zemas. Netiek gan izslēgs, ka šaubu mocīta, ministre pati varētu būt pielikusi pirkstu šīm baumām, jo atzīt, ka jauno pienākumu nešļava būtu pārāk smaga, nekad nav bijis ambiciozās šaha karalienes gaumē.

Protams, vainot citus savās neveiksmēs vienmēr ir vienkāršāk, nekā atzīt, ka pats neesi bijis pietiekami labs.

Kā norāda vairāki politiskā procesa insaideri, negaidītais ministres lēmums atteikties no kandidēšanas uz Eirogrupas prezidentes amatu drīzāk varētu liecināt par nespēju samierināties ar gaidāmo sakāvi, un, gandrīz kā īstenā Viljama Šekspīra lugā, arī šeit varoņu rīcības loģika skarbajā realitātē bieži vien nav saprotama. Tiesa, eksperti gan pieļauj vairākus iespējamos iemeslus šādai rīcībai – tostarp izskan versija, ka dziļi sirdī ministre šaubījusies par nule pieņemtās nodokļu reformas dzīvotspēju, un jau savlaicīgi meklējusi, kur pārlaist gaidāmo sabiedrības sašutuma vilni.

Tā vien šķiet, ka sevi pārvērtēt un mēģināt uzlēkt augstāk par savu augumu ir īsti Reiznieces-Ozolas stilā, taču šis neveiksmīgais mēģinājums iegūt amatu starptautiskā struktūrā varētu būt atstājis nepatīkamas mieles ne tikai viņai vienai.

Tāpat kā pēc vērienīgas ballītes, arī pēc šīs stīvēšanās ap amatiem ir uzausis dzestrs paģiru rīts un nu ministrei pašai jāizšķir, kur pieļāvusi kļūdas, kur pārrēķinājusies, kur varbūt pat mēģinājusi nostāties uz slidenas takas, kas ved tikai vienā virzienā. Varam tikai novēlēt, lai politiķei izdodas atgriezties izejas punktā un atrast pašai sevi. Tā būs labāk visiem.