• Tweet

Rīgas apgabaltiesas kategoriskais atteikums Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijai, kura lūdz ļaut Aivaram Lembergam šā gada 27. novembrī piedalīties izmeklēšanas komisijas sēdē, raisa izbrīnu un neizpratni bijušajos augstākā ranga tiesnešos.

Šā gada 10. novembrī t.s. Lemberga prāvā tiesnesis Boriss Geimans paziņoja, ka saņēmis no Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājas Ingunas Sudrabas vēstuli ar lūgumu ļaut A. Lembergam piedalīties parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē 27. novembrī.

Sudrabas vēstule deviņus gadus ieilgušajā tiesvedībā ir otrā Saeimas deputātu vēstule tiesai. Jāatgādina, ka 2012. gada sākumā deputāte no Vienotības Lolita Čigāne tiesai adresētajā vēstulē aicināja tiesu pastiprināt A. Lembergam piemēroto drošības līdzekli, jo viņš pirms kāda koncerta esot uzstājies publikas priekšā kā Ventspils domes priekšsēdētājs. Pret šo deputātes vēstuli tiesa izturējās ar lielu pretimnākšanu, un tā tika apspriesta procesa dalībnieku izvērstās debatēs.

Pat Juriss piekrita

Savukārt par I. Sudrabas vēstuli tiesnesis B. Geimans procesa dalībniekus tikai informēja īsos vārdos un arī debates bija pavisam īsas.

Geimans: – Par Sudrabas kundzes saņemto lūgumu. Aivars Lembergs – jums ir iebildumi?

Lembergs: – Ielūgums man nav, bet, ja tāds būs, es uz komisijas sēdi ieradīšos.

Geimans: – Tā. Skaidrs. Prokurori! Jums ir kas sakāms?

Prokurors Juris Juriss: – Jā, likumā parlamentārai izmeklēšanas komisijai ir paredzēta tāda iespēja. Mums atliek tikai prezumēt – ja jau viņi ir izvēlējušies šo konkrēto datumu, tad… Bet variācijas par citiem laikiem – patiesībā jau situācija ir tāda, ka diez vai ir iespējams atteikt, jo sanāk, ka, ja apsūdzētais tur neieradīsies kā apsūdzētā statusā vai citā, viņu uz turieni var nogādāt piespiedu kārtā…

Tā kā parasti tiesa J. Jurisam «pilnībā» piekrīt, šķita, ka sekos paziņojums par 27. novembrī paredzētās sēdes atcelšanu. Tomēr tiesnesis paziņoja, ka par saņemto I. Sudrabas lūgumu lems «vēlāk», ar to, visticamāk, domājot kādu no tuvākajām tiesas sēdēm. Tādas bija paredzētas 21., 22., 23. un 24. novembrī.

Atšķirīgi traktējumi

21. novembra tiesas sēdē, turot rokā I. Sudrabas vēstuli, B. Geimans paziņoja, ka nākamā sēde notiks tieši 27. novembrī un ka Saeimas lūgumu tiesa noraida.

Savukārt 22. novembrī aģentūra LETA publiskoja no Rīgas apgabaltiesas saņemto skaidrojumu (kā «aģentūrai LETA pavēstīja tiesā»), «ka nav iespējas atbrīvot Lembergu no minētās tiesas sēdes, jo tiesas sēžu grafiks ir saskaņots ar procesa dalībniekiem un viņu aizņemtības un darbnespējas dēļ jau iepriekš nav notikušas daudzas tiesas sēdes».

Patiesībā tiesnesis B. Geimans 21. novembrī tiesas sēdes beigās paziņoja: «Ņemot vērā to, ka tiesa saņēmusi daudz lūgumu un tiesai nepieciešams laiks, lai rūpīgi izanalizētu un iepazītos ar saņemtajiem lūgumiem un pieņemtu attiecīgos lēmumus, nākamā tiesas sēde – pirmdien, 27. datumā. Par turpmāko grafiku mēs lemsim vēlāk. Tiesa noraidīja Saeimas lūgumu jūs /domāts A. Lembergs/ atbrīvot 27. datumā. Tā ka 27. datumā jums jābūt šeit! Skaidrs? Tā, šodien tiesas sēde pabeigta, slēgta. Viss!»

No iepriekšminētā redzams, ka tiesa atcēla iepriekš «ar procesa dalībniekiem saskaņotās» tiesas sēdes 22., 23. un 24. novembrī, bet atteicās atcelt (vai, piemēram, saīsināt) 27. datumā nozīmēto tiesas sēdi, īpaši uzsverot, ka noraida «Saeimas lūgumu».

Vārds tieslietu ministram

Rīgas apgabaltiesas rīcību NRA.lv lūdza komentēt bijušo Augstākās tiesas priekšsēdētāju Gvido Zemrībo un bijušo Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētāju Pāvelu Gruziņu.

«Tas tiešām ir brīnums, jo parasti no tiesas puses šādi pasākumi tiek respektēti,» teica G. Zemrībo. Viņš neatminējās, ka savā tiesu praksē būtu saskāries ar nepieciešamību ignorēt parlamentu. Gluži otrādi, G. Zemrībo atminējās vien veiksmīgas tiesas un parlamenta sadarbības piemērus, kuru rezultātā deviņdesmito gadu sākumā tapuši atdzimstošajai Latvijas valstij nepieciešamie likumi.

«Es šo tiesnesi, godīgi sakot, nesaprotu. Tiesai neklātos ignorēt parlamentārās izmeklēšanas komisijas vēstuli, un uz to būtu jāsniedz atbilde. Pretējā gadījumā Sudrabas kundzei ir pilnīgs pamats vērsties Tieslietu ministrijā,» sprieda G. Zemrībo.

Vaicāts, kādi apstākļi varēja likt tiesnesim pieņemt šādu lēmumu, G. Zemrībo teica: «Ņemot vērā manu pieredzi no dalības vienā šīs parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē, pieļauju, ka tur tiek vītas kaut kādas intrigas, un šīs intrigas drīzāk vērstas pret Ingunu Sudrabu nekā pret Lembergu. Pat, ja lūgums no deputātiem par personas aicināšanu uz izmeklēšanas komisiju būtu nosūtīts pēdējā brīdī, arī tad tiesai vajadzētu domāt, ko darīt. Bet, ja vēstule bija saņemta savlaicīgi, tad šādu lēmumu ir ļoti grūti izskaidrot.»

Runājot par tiesas dažādām attieksmēm pret L. Čigānes un I. Sudrabas vēstulēm, G.Zemrībo teica: «Tiesnesis nedrīkst piederēt pie politiskām partijām. Par šo jautājumu bija Satversmes tiesas spriedums. Mani šajā lietā lūdza sniegt savu atzinumu. Augstākajā tiesā kādreiz strādāja – tagad viņš strādā Satversmes tiesā – tiesnesis Jānis Neimanis. Vēl Augstākās Padomes laikā Augstākā tiesa, izmantojot likumdošanas iniciatīvu, ierakstīja likumā Par tiesu iekārtu, ka tiesnesis nevar būt nevienas partijas biedrs un piederēt pie kādas sabiedriski politiskas organizācijas. Neimanis uzskatīja, ka šis princips ir pretrunā ar Satversmi; ka arī tiesnesim ir tiesības būt politiskā partijā. Paudu savu viedokli, ka tas ir pilnīgi izslēgts, ka partijā ir sava partijas disciplīna. Ja tiesnesis skata lietu un viņam jāievēro partijas disciplīna, tad tiesai arī jāpieņem partijas disciplīnai, nevis likumam atbilstošs tiesas lēmums. Satversmes tiesa Neimaņa piekšlikumu noraidīja. Tiesnesis nedrīkst paust simpātijas tam vai citam politiskam spēkam, bet, kas notiek aizkulisēs, mēs jau nevaram zināt.»

Politiskas spēles – acīm redzamas

Arī bijušais senators P. Gruziņš pauda izbrīnu par Rīgas apgabaltiesas rīcību. Viņš uzsvēra – pat ja tiesnesim būtu ieplānota tiesas sēde īsā tiesas procesā, kur saskaņota liecinieku ierašanās, tiesai klātos saskaņot ar parlamentāriešiem abpusēji pieņemamu uzaicinātās personas aicināšanas laiku. Viņaprāt, īpaši dīvaini ir tas, ka tiesa ignorē Saeimas deputātu lūgumu par vienas tiesas sēdes atcelšanu procesā, kas ilgst jau deviņus gadus.

«Ja šis tiesas process nebūtu tiks garš, kā tas ir konkrētajā krimināllietā, tad es kā tiesnesis dotu priekšroku tiesas sēdei.

Pabeigsies tiesas izmeklēšana, un persona varēs doties uz parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdi. Taču arī pie šādiem apstākļiem es mēģinātu vienoties ar parlamentāriešiem, piemēram, par laiku. Proti, ka vienā dienā, bet dažādos laikos var notikt tiesas sēde un parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēde. Es mēģinātu noorganizēt, lai «vilks paēdis un kaza dzīva». Atminoties savu praksi – es noteikti tā rīkotos. Es vienmēr esmu bijis kompromisa cilvēks, kurš nav izrādījis ietiepību. Likums šādus jautājumus neregulē, un šādās situācijās viss atkarīgs no konkrētā tiesneša lēmuma. Viena lieta – ja process ir īss un ir tikai viena sēde, kur viss process jau ir noorganizēts. Bet, ja ir tiesvedība, kura velkas gadiem – diezin vai es kā tiesnesis ietieptos un ietu uz konfliktu ar likumdevēju. Es noteikti mēģinātu vienoties ar izmeklēšanas komisijas vadītāju par kompromisu.»

Vaicāts par iespējamiem apstākļiem, kuri likuši tiesnesim noraidīt parlamenta lūgumu, P. Gruziņš sprieda: «To, ka zem tā var būt visādas spēles, mēs labi zinām. Ja nav konkrētu faktu, kas kaut ko tādu noliegtu, visu ko var pieļaut. Ja tiesa, uzklausot pušu viedokļus, savu lēmumu pasludināja ne uzreiz, bet vēlāk, pēc nedēļas, tad jādomā, ka kaut kas ir noticis pašā tiesas sastāvā. Bet, tieši kas ir noticis, – to mēs nezinām. Ko gan dod iešana uz konfliktu? Neko – nedz vienam, nedz otram!»

Vaicāts par tiesas dažādām attieksmēm pret divu dažādu partiju pārstāvošo deputātu vēstulēm, P. Gruziņš teica: «Es jaunajiem tiesnešiem vienmēr esmu mācījis: lai arī kādas tev simpātijas vai antipātijas veidojas pret kādu no pusēm, tu tās nedrīksti izrādīt nekādā gadījumā. Tev ir jābūt pilnīgi neitrālam, tavas emocijas puses nedrīkst manīt! Tā ir veca mācība. Nekad mūžā neesmu pusēm izrādījis savu attieksmi! Esmu bijis vienmēr neitrāls un mierīgs. Ja tiesnesī valda miers un nosvērtība, tad miers un nosvērtība valda arī tiesas zālē.»