• Tweet

Intervija ar partijas VL!TB/LNNK līdzpriekšsēdētāju, Saeimas deputātu Raivi Dzintaru.

– Kā vērtējat referenduma rezultātus?

– Tas, ka 25% balsojušo vēlētāju parakstījās par divvalodību, ir ļoti nepatīkams fakts. Bet tas jau bija gaidāms. Patiesību sakot, es brīnos par tiem, kas ir pārsteigti par šādiem rezultātiem.

– Vispirms precizēsim, ka 25% no balsojušajiem ir tikai 17,1% no pilsoņu skaita. Šo «niecīgo» starpību daudzi nevēlas pamanīt.

– Jā. Taču visbēdīgākais ir tas, ka daļa Latvijas iedzīvotāju ir orientēti pavisam citādi, nekā mūsu izpratnē tam vajadzētu būt – attiecībā uz Latvijas valsts pamatvērtībām, uz iedzīvotāju kopīgajām pamatvērtībām. Mans lielākais jautājums bija par to, vai referendumā piedalīsies pietiekami daudz cilvēku, kas paudīs pretējus uzskatus. Krievu medijos bija monolīta propagandas kampaņa ar aicinājumiem piedalīties referendumā un balsot par, latviešu mediji mobilizējās tikai pēdējā posmā, tomēr informācija latviešu vidē bija ārkārtīgi pretrunīga: vienā interneta portālā raksta, ka referendums ir «priekš paviāniem», citā Viesturs Dūle aicina referenduma aptaujas lapu nobučot un bez jebkādām atzīmēm mest urnā, pēc tam seko visdažādākie apsvērumi balsot par vai pret. Latviešu attieksme pret šo referendumu bija vainas apziņas caurausta…

– Ka tik mēs nenodarām kādam pāri?

– Ka tik mēs pārāk daudz nesajūtamies kā saimnieki savā zemē, ka tik mēs ar savu uzvedību kādu neaizskaram. Tagad, pēc referenduma, labais tonis ir justies vainīgiem, ka esam uzvarējuši. Tagad pareizi ir lūkoties uz tām vietām, kur visvairāk cilvēku ir parakstījušies par, lai tur pumpētu iekšā arvien vairāk naudas, bet tos reģionus, piemēram, Kurzemi, kur visvairāk ir parakstu pret otro valsts valodu, mēs tā kā varam piemirst. Protams, Latgalē ir jāiegulda līdzekļi, bet kāpēc mums tagad, pēc referenduma, vajadzētu piekāpties, piemēram, par pareizticīgo Ziemassvētkiem vai automātiskās naturalizācijas jautājumā? Mēs šodien nezin kāpēc liekam visiem saprast, ka uzvarējuši izspiedēji, kuri šantāžas knaiblēs ir turējuši Latvijas valsti un tās pilsoņus. Pieprasījumi par baltu velti dot pilsonību ir tikai ziediņi, tālākais mērķis ir vara, proti, Saskaņas centrs vai līdzīgi spēki valdībā.

– Atmetot «pareizo toni», balsojums Latgalē tomēr bija simptomātisks un bēdīgs: aptuveni 32% no balsstiesīgajiem apliecināja vēlmi ieviest otru valsts valodu, un baidos, ka šajos procentos ietilpst ne tikai krievvalodīgie, bet arī latvieši. Tad ko darīt ar Latgali? Vai VL!TB/LNNK negrasās uz turieni sūtīt kādu vispusīgi sagatavotu desantu?

– Ir vajadzīgas valodas apmācības programmas, ir jārūpējas par elektronisko mediju telpu, nav pieļaujams, ka pierobežas zonās nav uztverama Latvijas Televīzija – par to jādomā NEPL padomei, jāinvestē līdzekļi Latgales tautsaimniecībā. Tam visam jābūt. Bet ir vēl divas svarīgas lietas. Pirmkārt, Latgale nav autonoma republika, kaut arī daži tā to cenšas pasniegt. Latgale ietilpst Latvijas valstī, un šis ir nacionāla mēroga jautājums: pilsoņi savu gribu ir pauduši, noraidot otru valsts valodu. Otrkārt, integrācija nevar notikt ar lineāru pieeju, proti, ka visiem Latvijas krievvalodīgajiem nu būs vienota integrācijas programma. Jāsaprot, ka ir daļa cilvēku, uz kuriem nekāda integrācija neiedarbojas. Maksimālais mērķis attiecībā uz noteiktu cilvēku loku varētu būt mierīga līdzāspastāvēšana ar atšķirīgiem uzskatiem, nekarojot un nepārnesot naidu uz sadzīviskām lietām. Savukārt attiecībā uz tiem cittautiešiem, kas balsoja pret divvalodību un kas sūta savus bērnus latviešu skolās, šie integrācijas mērķi var būt daudz tālejošāki. Var, protams, piedāvāt vispārīgus un izplūdušus integrācijas mērķus, kurus visi varētu uzreiz parakstīt, bet katrs ar tiem sapratīs kaut ko citu. Bet ir arī cits variants: formulēt mērķi, kas Latvijai reāli vajadzīgs, kaut arī visi to uzreiz nepieņems. Mēs tuvākajā laikā neintegrēsim ne Lindermanu, ne Osipovu, ne arī citus kungus ar līdzīgiem uzskatiem. Minimums, kas jāpanāk: lai viņi netiek pie politiskās teikšanas, līdztekus domājot par pilsonības politiku. Tie, kas ir parakstījušies par otru valsts valodu, ir Latvijas pilsoņi, daudz no tiem ir jaunu cilvēku, kas, iznākuši no Latvijas valsts apmaksātas skolas, nostājas pret šo valsti. Tāpēc jāvērtē, kāds tad mums ir izglītības standarts un sistēma un vai ir formulēti pamatmērķi. Jāvērtē, vai pilsonību var atņemt tikai tad, ja atklājas fakti par datu viltošanu vai citas tehniskas lietas.

– Uzskatu, ka Drošības policijai jau parakstu vākšanas laikā vajadzēja nākt uz Saeimu ar nopietni brīdinošu ziņojumu.

– Protams. Bet attiecībā uz Pilsonības likumu – gan VL!, gan TB/LNNK – vienmēr bija par stingrākiem kritērijiem pilsonības piešķiršanā. Mēs uzstājam, ka pilsonību nedrīkst dot avansā, jo tādas dāvanas automātiski nepadara cilvēku par valstij lojālu pilsoni. Tagad redzam rezultātu – pilsoņi ir, bet lojalitātes nav. Daudzi saka: kurš tad mērīs lojalitāti? Ja lojalitāti izmērīt ir grūtāk, tad nelojalitāti pierādīt ir viegli. Tikko minētais Īrijas piemērs: nav jābūt ne analītiķim, ne juristam vai politologam, lai saprastu, ka šāda rīcība liecina par nelojalitāti valstij.

– Vai drošības dienesti regulāri atskaitās Saeimā?

– Tie atskaitās Nacionālās drošības komisijā, ko vada Valdis Zatlers. Drošības dienestu vadītāji nāk un stāsta, bet tā ir klasificēta informācija.

– Daudziem cilvēkiem ir neizpratne, kāpēc Lindermans vēl nav izraidīts no valsts: viņuprāt, vismaz tas būtu drošības dienestu reāls darbs. Tikko arī advokāts Andris Grūtups izteicās, ka Lindermana izraidīšana no valsts būtu vērtīgs pasākums. Vai ar – Lindermanu & Co varētu vismaz aizturēt par pretvalstisku darbību.

– Es būtu tikai laimīgs, ja kādu no šiem kungiem izraidītu. Bet neviens nav devis atbildi, kā to varētu izdarīt. Diemžēl Lindermans ir Latvijas valsts piederīgais, nepilsonis, un viņu nav, uz kurieni sūtīt. Bet labi pateica politoloģe Ilze Ostrovska: ka Lindermans ir tikai sīks izpildītājs. Ja nebūs viņš, būs Osipovs, ja nebūs Osipovs, būs nākamais. Tā ķēdīte izskatās nebeidzama, un nav svarīgi, kādu uzvārdu tur ieliek. No Drošības policijas mēs sagaidām, ka tā atklās, kas finansējis Lindermana kampaņu. Manuprāt, šī kampaņa ir pirmais brīdinājums: tiek mobilizēta konkrēta iedzīvotāju grupa, un to var saukt arī par piekto kolonnu, ar mērķi – iegūt varu. Situācijas eskalācija turpināsies, līdz valsts varā iekļūs Saskaņas centrs – organizācija, kas savu darbību saskaņo ar kaimiņvalsti. Putinam, kas startē Krievijas prezidenta vēlēšanās, ir svarīgi nodrošināt sev atbalstu, meklējot un atrodot ārējo ienaidnieku, proti, Latvijas valsti, kas it kā nostājas pret krievvalodīgajiem. Saskaņas centram neizdevās nokļūt valdībā vēlēšanu rezultātā, jo ceļā patrāpījās Nacionālā apvienība, tagad var mēģināt citādi – ar šantāžu. Līdz ar to mani dara uzmanīgu latviešu politiķu vēlme kāpties atpakaļ, jo šantāžisti ar savām metodēm var sasniegt sev vēlamos rezultātus.

– Tad kas būtu jāpasaka šobrīd?

– Pirmkārt, ka par šādiem jautājumiem referendumu vairs nebūs nekad. Otrkārt, bērnudārzos nodarbības tikai valsts valodā. Treškārt, vienota nacionālā informatīvā telpa. Diemžēl mūsu valsts tehniskā spēja uzrunāt visus valsts iedzīvotājus nav tik liela kā Baltijas pirmajam kanālam, un šo jautājumu var atrisināt tikai ilgtermiņā.

– Tomēr atgriezīsimies pie Latgales. Kas būs VL!TB/LNNK pirmais solis uz Latgales atgūšanas pusi?

– Ne tikai attiecībā uz Latgali, bet uz visu valsti: mums jādomā par to, kā novērst šķelšanos nacionālajā plāksnē. Šķelšanās sākas ģimenē, bet turpinās bērnudārzos un skolās.

Jābūt vienotai bērnudārzu sistēmai. Koalīcijas partneriem piedāvāsim ideju: visos bērnudārzos jābūt latviešu valodas apmācībai un audzināšanai, saglabājot etniskās un kultūras identitātes ievirzi tajās grupiņās, kur bērni nāk no krievu, poļu, ukraiņu un citām ģimenēm. Otrs solis: aicināšu Izglītības ministrijas pārstāvjus pārbaudīt, vai skolēni latviešu un krievu skolās mācās vienu un to pašu. Visiem jānonāk līdz vienotam mācību saturam. Tas ir šokējoši, ka krievu skolās audzēkņi mācās vēsturi no grāmatām, kuras atsūta Krievija.

– Kāpēc tad Izglītības ministrija ļauj no tādām grāmatām mācīties?

– Šo jautājumu nākamnedēļ uzdosim ministram Robertam Ķīlim. Nākamā lieta attiecas uz budžetu, bet labā griba jāpauž jau tagad: ieguldīt naudu tajās jomās, kur sabiedrības saliedētība izpaužas reāli, nevis tikai uz papīra, tajās, kas ir vērstas uz latvisko vērtību popularizēšanu un attieksmes veidošanu pret Latvijas valsti. Piemērs tam ir Jaunsardzes kustība. Jau šobrīd notiek informatīvā cīņa par gados jauniem cilvēkiem. Ir pamats prognozēm, ka caur jaunatnes kustībām arī Latvijā mēģinās mobilizēt krieviski runājošos jauniešus, lai veidotu piekto kolonnu Latvijā. Mums uz to jāatbild: ar Jaunsardzi, ar mazpulkiem.

– Latgalē, kur divvalodību atbalstīja aptuveni 32% no balsstiesīgajiem (nevis balsojušajiem!), aina ir nopietnāka nekā Latvijā kopumā: Daugavpils domes priekšsēdētāja Žanna Kulakova jau izteicās, ka krievu valodai jāpiešķir reģionālās valodas statuss.

– Skaidrs, ka par šādiem jautājumiem referendumi nav pieļaujami. Domāju, ka visai drīz augstā līmenī tiks pacelts jautājums par reģionālās valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Mums vajadzēs nostāties aizsardzības pozīcijās.

– Dažādi pretvalstiski veidojumi jau sākuši vākt parakstus, lai rosinātu referendumu par pilsonības piešķiršanu visiem. Vai tiešām atkal nonāksim līdz kārtējam absurdajam referendumam tikai tāpēc, ka politiķi nebūs laikus pamodušies?

– Ja būtu piepildījusies Nacionālās apvienības (NA) griba, nebūtu noticis arī referendums par otro valsts valodu. Kad bija beidzies pirmais parakstu vākšanas posms, NA nāca klajā ar ierosinājumu noteikt negrozāmos Satversmes punktus. Koalīcijā bija liela brīnīšanās, minstināšanās…

– … un ierosinājumu ielika dziļajā atvilktnē.

– Katrā gadījumā šis jautājums tika novilcināts. Tagad, pēc referenduma, visi gudri: nu visiem skaidrs, ka ir nepieciešami negrozāmie Satversmes panti. Arī ar pilsonības jautājumu ir jādara tā, lai šādu referendumu nepieļautu. Juristiem vajadzēs argumentēt šādu liegumu.

– Vai ir kādas indikācijas, ka pirms Krievijas prezidenta iecelšanas varētu Latvijā iebraukt kādi šovinistiski noskaņoti huligāni, lai, kā mēdz teikt, Latvijā taisītu piemērotu fonu šīm t. s. vēlēšanām?

– Par to nav ziņu, taču iespējams, ka šāda taktika gaidāma uz 16. martu, turklāt – provokatori grasās braukt nevis no Krievijas, bet no Rietumeiropas.

– Latviju tikko apciemojusī Krievijas disidente Valērija Novodvorska brīdināja latviešu politiķus, ka viņi pārāk vieglprātīgi izturas pret Krievijas tiešiem vai netiešiem draudiem, sak, mūs sargā NATO, mums nav, no kā baidīties.

– Novodvorskai un Borovojam es jautāju, ko Latvijas valsts varēja darīt citādi. Viens no punktiem: šo referendumu vajadzēja apturēt jau iedīglī. Otrs abu disidentu novēlējums bija: saglabāt stingras nacionālās pozīcijas pēc referenduma. Krievijas disidenti iesaka nepiekāpties, jo stingru valodu ciena pat bandīti.

– Kā jums šķiet: vai 270 000, kas nobalsoja par krievu valodu kā otru valsts valodu, īstenībā nevajadzētu pažēlot? Ne viņiem dzimtene, ko mīlēt, ne pamati, kurus kopt.

– Mana pārliecība ir tāda: nevajag uz šiem cilvēkiem dusmoties. Viņi ir dzīvojuši citā informatīvajā vidē, viņi nejūt to, ko jūtam mēs, viņi nezina, kas ir lepnums par savu dzimteni un valsti, jo viņu valsts ir jau sen sabrukusi. Ļoti daudzi no viņiem ir nelaimīgi cilvēki, Aleksandra Kiršteina vārdiem runājot – ģeopolitiski apmaldījušies. Daudziem vienīgā identitātes sastāvdaļa ir krievu valoda, tur vairs nav ukraiņu, poļu vai baltkrievu, ir tikai krievvalodīgie. Taču es negribētu kaisīt pelnus uz galvas un saukt: mēs visu esam darījuši nepareizi! Mēs ar Latvijas valsts rīcībā esošajiem resursiem nevaram atsvērt to, kas ar šiem cilvēkiem darīts vismaz piecdesmit gadus. Ja gribam saglabāt Latvijas valsti ar visu jēgu un būtību, aktuālākajam jautājumam nevajadzētu būt par to, kā pāraudzināt šos ģeopolitiski apmaldījušos cilvēkus, bet kā saglabāt politisko varu tiem, kas vēlas stiprināt latvisku Latviju.

– 16. marts. Kas notiks?

– Un kas katru gadu notiek? Mēs pieminēsim un godināsim latviešu karavīrus. Vienīgais, kas man nepatīk, ir tas, ka šajos pasākumos mēdz ieklīst dažādi skinhedi un ka tur ieklīst kaut kādi nelūgti ārvalstu viesi. Mēs cenšamies no viņiem norobežoties. Un mana pārliecība, kas varbūt var nepatikt kādam no maniem atbalstītājiem, ir tāda: ikvienam cilvēkam ir tiesības pieminēt savus karavīrus tajā dienā, kad viņam sirds to liek – 16. martā, 8. vai 9. maijā, bet ar nosacījumu, ka netiek slavināti totalitārie režīmi. Mēs to nekad neesam darījuši. Savukārt 9. maijā šis nosacījums netiek izpildīts: tas vienmēr tiek sasaistīts ar totalitāro Staļina režīmu. Ikvienam ir tiesības pieminēt savus karavīrus, bet nevienam nav tiesību šo jautājumu politiski tirgot.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas NRA

Avots: nra.lv /Elita Veidemane