• Tweet

Intervijā ar Ventspils domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu lasiet par vīriešu lomu ģimenē, par sievietēm, par veselīgas dzīves paradumiem, prasīgumu, grāmatām, laimi un vēl daudz ko citu.

Vīrietis sākas ar cieņu pret sievieti, tā teicis Gēte. Jūsu cieņa pret mammu, pret sievietēm ir acīm redzama. Kā jūs saprotat, kas ir cieņa pret sievieti, un kā jūs to raksturotu?

– Šis jautājums tiek uzdots dienā, kad vārdadienu svin Mildas. Tas ir arī manas mammas vārds, kurai rit 93. dzīves gads. Neskatoties uz viņas cieņpilno dzīves gājumu, viņa joprojām uztur pozitīvu garu, rušinās pa dārzu un gatavo ēst. Lai Dievs dod viņai stipru veselību!

Apsveicu!

– Sieviete ir ļoti smalka būtne, kas lutināma un iepriecināma ik brīdi. Lai attiecībās ar sievieti vīrietis mazāk kļūdītos, nebūtu ieteicams šīs attiecības uzlūkot tikai pēc vīrieša mērauklas. Attieksmē pret sievieti viss ir svarīgs – gan ziedu tirgotājs, gan sīkumi. Par sievieti ir jārūpējas, arī atvieglojot viņas ikdienas rosību. Sievietei ir svarīga vīrieša izpalīdzīgā roka. Ja jūs varat nomizot kartupeļus – kas nav nekas pārdabiski grūts, jūs to izdarāt. Vai pagatavojat salātus visas ģimenes locekļu gaumei. Sievietei ir jāpalīdz tādos darbos, kas aizņem daudz laika. Nav pieļaujams, ka sieviete viena pati rosās pa virtuvi un tikai viņa ir atbildīga par mājas sadzīvi. Kopīga rosīšanās, pienākumu un atbildības sadalīšana ļoti vieno.

Zināmā mērā šo mājas dzīves modeli var attiecināt arī uz pilsētas dzīvi, kurā iedzīvotājus vieno kopējas rūpes par pilsētu, kas vienlaikus ir gan mūsu dzīves telpa un darbavieta.

Kādi ir mūsdienu vīrieša lielākie izaicinājumi? Vai mūsdienās ir mainījusies vīrieša loma ģimenē?

– Lielākais vīrieša izaicinājums ir pašcieņa. Jo tieši viņš ir atbildīgs par ģimenes labklājību. Šīs motivācijas dēļ vīrietim ir daudz jāstrādā, kas nozīmē būt mazāku laiku ģimenē, nekā tas būtu vajadzīgs. Tā ir zināma pretruna. Tieši šī iemesla dēļ laiks, ko pavadām ģimenē, ir tik svarīgs katram no mums. Vīriešu prasības pret sievieti ir augstas, taču nereti ļoti diametrāli pretējas attiecībā pret sevi. Cik stiprs ir vīrieša gribasspēks, lai viņš pats uzturētu nepārtrauktu pilnveidošanos un labu fizisko formu? Lūk, tā ir dilemma!

Neatkarīgās Latvijas laiks ir pievilcīgs ar to, ka var ceļot pa pasauli par salīdzinoši nelielām izmaksām. Šo lielisko iespēju iesaku arī izmantot, ceļojot kopā ar ģimeni, ar draugiem, padarot savu dzīvi daudzveidīgāku. Vienalga, vai dodos uz Tallinu, Parīzi vai Milānu es atrodu kādu interesantu ideju gan pilsētai, gan savai dzīvei.

Katram ir kāds virsvadītājs – bērnam māte, skolēnam skolotājs, ārstam slimnīcas vadītājs; jums dzīves lielāko daļu nav bijis neviena priekšnieka, jo pats esat tāds. Jums pat nav pilsētas mēra, uz kuru dusmoties un ko vainot neveiksmēs. Kas, jūsuprāt, ir priekšnieks, vadītājs? Kādam tam ir jābūt?

– Jā… man ir 40 000 priekšnieku. Bet nu tie priekšnieki nesniedzas ārpus Ventspils.

Jūs domājat ventspilniekus?

– Protams, jā. Mēs visi kopā esam saimnieki. Šajās attiecībās ļoti svarīga ir vadītāja loma. Vadītājam ir skaidri jāformulē viedoklis, jādeleģē uzdevumi padotajiem, kas vienlaikus nozīmē gan uzticēšanos, gan paļaušanos uz savu kolēģu profesionalitāti. Absolūti nepieļauju haltūru. Ir neiespējami sasniegt rezultātu, ja tu kā vadītājs nevari paļauties uz kāda darbinieka profesionalitāti, ja ir nepieciešama vēl kontrole un virsuzraudzība visam ko viņš dara, sākot ar normatīvā akta piemērošanu, faktu izmantošanu vai teksta pareizrakstību. Tas paildzina birokrātisko procesu un padara to smagnēju. Man ļoti nepatīk, ka jautājumos, kuros ir acīm redzami fakti, tiek atbildēts ar vārdiem – man liekas. Tas nav arguments! Cita lieta, ja, konstatējot faktus un izmantojot argumentus, tiek izteikts viedoklis par risinājuma iespējamajiem variantiem.

Vadītājam pēc iespējas jābūt taisnīgam. Viņš var būt stingrs, bet viņam jābūt taisnīgam. Ja lēmums ir pieņemts, tad tas ir jāpilda. Ja kas apsolīts, tas jāizpilda! Tas ir vadītāja pienākums un vienlaikus godaprāts – pildīt solījumus un pieņemtos lēmumus. Var gadīties, ka kaut ko nevar izdarīt, kā sākotnēji iecerēts, objektīvu apstākļu dēļ. Melot nedrīkst, jāpaskaidro situācija, radušies apstākļi, jāatvainojas un jāgroza lēmums. Jebkurai jaunai situācijai ir jāmeklē jauns risinājums, nevis jāatrunājas, kāpēc lēmumu nevar izpildīt. Tas ir normāli lēmumu pieņemšanas procesā, tad darbs rit tādā raitā ritmā, orientēts uz labu rezultātu.

Kādi ir jūsu veselīgās dzīves paradumi?

– No rītiem cenšos nūjot, braukt ar velosipēdu. Fiziskās aktivitātes organizēju pēc iespējas svaigā dabā. Man ir obligāta fizioterapija. Uzturā necenšos lietot treknu ēdienu, priekšroku dodu dārzeņiem. Ievēroju ārstu rekomendācijas.

Un ko jūs nedarāt – nesmēķējat, nedzerat?

– Nesmēķēju. Smēķēšanu atmetu jau sen, šķiet, kādi 25–30 gadi būs apkārt. Es gan arī toreiz mājās nesmēķēju, to darīju tikai darbā. Atmetu pa cigaretei. Kādu labu, kvalitatīvu vīnu es gan kādreiz iedzeru, bet kategoriski – nekādus surogātus. Jau sen nelietoju stipros dzērienus.

Vai jums patīk gatavot?

– Tagad, kopš mums ir mazais dēliņš Artūrs (mūsu mīļais Bambino), vakariņu gatavošana ir manā pārziņā. Kad ir iespēja, to darām kopā ar sievu, bet pamatā es gatavoju vakariņas. Un arī brokastis es gatavoju!

Visas sievietes Ventspilī (un ne tikai) tagad pēc šitā teiktā apskaudīs jūsu sievu…

– Ja Kristīnei ir iespēja, viņa man palīdz ēst gatavošanā. Jo tas laiks sakrīt ar Artūra gulētiešanas laiku, viņš sāk prasīt savu uzmanību. Mammai jāsagatavo bērns gulētiešanai, jāpabaro. Kad Bambino aizmieg, tikai tad mēs varam vakariņot – iznāk pavēlu, ap deviņiem.

Jūs esat cītīgs grāmatu lasītājs. Kāda ir jūsu lasāmviela?

– Es daudz lasu par globālajām ģeopolitiskajām tēmām, jo tikai tā var izprast to cēloņu un seku sakarību procesiem, kas notiek apkārt. Pretējā gadījumā tu jau sāc ticēt tai propagandai, ar ko te katru dienu skalo smadzenes. Lasu, lai izprastu, kas notiek pasaulē, līdz ar to arī Latvijā, jo tās ir savstarpēji saistītas tēmas. Tikai bieži mēs to īsti pat nepamanām.

Vēl viena tēma, kas mani ļoti interesē, ir vēsture. Mani saista vēsture pirms 2. Pasaules kara. Tēmas, par kurām nerunāja vispār vai runāja sagrozīti, un arī tagad turpina noklusēt patiesību. Daudz lasot, tu uzzini tik interesantas lietas. Piemēram, ka Latvija neatkarīgas valsts suverenitāti faktiski zaudēja jau 1939. gadā, nevis 1940. gada jūnijā. Es varētu retoriski jautāt – cik slepenos protokolus Latvija parakstīja ar PSRS laika periodā no 1939. gada septembra līdz 1940. gada sākumam?

Lielākā daļa nezinās.

– Protams, nezinās. Šobrīd ar šādu faktoloģiju ir iespējams iepazīties un tajā ir tik daudz interesantu šķautņu. Daudz interesējos arī par globālās ekonomikas procesiem.

Vai jums ir savi īpašie paradumi, ko jūs darāt vai nedarāt, piemēram, gatavojoties teikt runu?

– Noteikti esat ievērojuši, ka sakot uzrunas, es tās nelasu no papīra, pat špikeri neizmantoju, kas, ticiet man, nav vienkārši. Īpaši, ja jūs uzrunājat ne tikai simtus, bet pat tūkstošiem cilvēku. Bet šajā IT laikmetā cilvēku tūkstoši gandrīz jau vienmēr ir. Lūk, kur ir kamera, to var noskatīsies skaitliski liela auditorija, viss atkarīgs no tā, cik lielu interesi jūtu teiktais ir radījis sabiedrībā. Savs vēstījums jums ir jāpasaka sabiedrībai skaidri, nepārprotami un ļoti koncentrēti. Pirms tam visi vēstījuma aspekti jāpārdomā un jāsaliek galvenie akcenti.

Tātad ne jūs, ne kāds cits neko neraksta – tas viss ir jūsu galvā!

– Nē, tas viss ir mans! Apsveikumiem tekstus gan pats nerakstu, taču savas domas, ko vēlos pateikt, uzsvērt, izklāstu mutvārdos. Pašam man neatliek tik daudz laika, lai es uzrakstītu. Bet izteiktās domas ir manas!

Intervijas izskaņā, kas, jūsuprāt, ir laime? Vai jūs esat laimīgs?

– Es neapšaubāmi esmu laimīgs! Laime ir arī cilvēku novērtējumā. Jūs ejat pa ielu Rīgā un pilnīgi nepazīstams cilvēks jūs uzrunā un saka: «Es biju Ventspilī, man ļoti patika!» Cits gadījums. Reiz, piedaloties pasākumā, kurā tika sumināti gada skolēni, tajā piedalījās arī kāda skolēna mamma. Viņa atcerējās brīdi, kad dzimis viņas dēls. Izrādās es esmu bijis dzemdību nodaļā, jo tobrīd inspicējām remontu, kas tajā paveikts, un es esmu viņai novēlējis, lai viņas zēns izaug vieds un veiksmīgs! Un, lūk, viņa saka: «Re, kur viņš ir!» Vārdu sakot, cilvēku pozitīvs darba vērtējums ir vārdos neaprakstāms gandarījums pašvaldības vadītājam. Ja arī kāds pasaka kādus kritiskus vārdus, es to uztveru normāli, jo tas nozīmē, ka cilvēks jūtas kā saimnieks, nu kas var būt vēl labāks! Ja jautāsiet, kuras ir lielākās sasniegtās pārmaiņas, ventspilnieki atbildēs, ka viņi lepojas ar savu pilsētu un jūtas kā tās saimnieki. Ventspilnieki ir ļoti prasīgi un viņu prasību līmenis ir ne zemāks kā vāciešiem. Reiz kādā sarunā ar kolēģiem – tas bija 90. gadu vidū, mēs bijām kaut ko jau paveikuši kādā jomā, un es saku: tas vēl nav labi un tas nav labi… Man atbild: «Bet, priekšsēdētāj, mēs esam labākie Latvijā!» Es noteicu: «Ziniet, kad jūs būsiet labākie Vācijā, Bavārijā, tad jūs varēsiet tā runāt.»

Ko mums šodien visvairāk vajadzētu lūgt un novēlēt Ventspilij, arī Latvijai?

– Būt gudriem, būt ļoti nosvērtiem un arī turpmāk cīnīties par vietu zem saules! Par vietu zem saules cīnās visi, bet visiem tur vietas nepietiek. Tas attiecas gan uz Ventspili, gan arī uz Latviju kopumā. Ne Ventspilij, ne Latvijai nav draugu – ir tikai intereses. Tās ir iedzīvotāju, tautas intereses. Ja jūs kaut kur šīs intereses ziedojat, jums ir skaidri jāzina, ko jūs saņemat pretim, kompensējot šo zaudējumu. Bieži es redzu, ka mūsu vadītāji sabiedrības intereses ziedo, bet neredzu, kā tās tiek kompensētas. Taču ziedo viņi ne personīgās intereses, bet sabiedrības. Un par tām katram vadītājam ir mērķtiecīgi un nelokāmi jācīnās! Jo šāds iedzīvotāju mandāts viņiem ir uzticēts! Uz noteiktu laiku!