• Tweet

Var jau būt, ka vairākums Krimas krievu tiešām balsoja par tās atdošanos Krievijai. Taču ar Pēterbaznīcas statusu, tās pasākumu kopumu saistīto cilvēku vairākums, manuprāt, balsotu par to, lai Pēterbaznīca saglabā Kulturkirche (kultūras baznīcas) statusu.

Es iztiktu bez kādas ironijas un stulbām līdzībām, ja gan šajā, gan iepriekšējā (2005.-2009.) baznīcas «atdošanas» kņadā vienīgais arguments nebūtu – manta. Tieši tas, ka «dāvināšanas» argumentācijā, kuru desmit gados esmu sastapis gan Saeimas, Izglītības, kultūras un zinātnes sēžu protokolos (īpaši – Nr. 82, 14.10.2009.), gan šīs valdības apsvērumos, nav tikts tālāk par mantu, vedina mani domāt, ka Krima pienākas tatāriem, bet Pēterbaznīca – katoļiem. Un kāpēc gan, šādi spriežot, Pētera un Pāvila baznīcu (Ave Sol) «neuzdāvināt» pareizticīgajiem?

Atmetot jociņus, kāpēc esmu pret šo valdības lēmumu?

Pirmkārt, tāpēc, ka tieši kultūras baznīcas statuss, manuprāt, vispilnīgāk un būtiskāk spēj iemiesot to, ko tagad uzsver paši kristieši. Proti – mūsdienās vairs nav diezgan, ja par kristīgās ticības spēku sabiedrībā atbild vien baznīcas hierarhija, garīdznieki. Šobrīd šajā ziņā jātop aktīvam katram kristietim. Pēterbaznīcas esošais statuss man šķiet etalons šai iespējai. Tieši tāpēc, ka tas ticības apliecinājuma izvēles formu nesaista tikai ar baznīcas rituālu un kanonu. Šis statuss dod vislabāko iespēju atgriezties pie kristīgās ticības, tā teikt, caur ētiku, mākslu. Demogrāfe Pārsla Eglīte, 2006. gadā, paužot savu viedokli par Pēterbaznīcas statusu, teica, ka tikai 7-17% gadījumu (dažādi rajoni un gadi) vecāki savu bērnu skološanā devuši priekšroku kristīgajai mācībai, nevis ētikai. Turklāt – esmu runājis gan ar iepriekšējo, gan tagadējo baznīcas direktori par to, vai luterāņu darbībai baznīcā likti kādi traucēkļi. Abas teikušas, ka, sadarbojoties ciešāk, saskaņojot, tā teikt, sakrālos un laicīgos nodomus, Pēterbaznīca varētu rast pilnīgāku darbības piesātinājumu, nekādi neizslēdzot un nenomācot dievvārdus (es būtu par ekumēnisku Pēterbaznīcas pieejamību). Turpretī baznīcas atdošana vienai konfesijai, manuprāt, acīmredzami sašaurinātu iespējamo attiecību perspektīvu un dziļumu.

Otrkārt, turu rokā vairāk nekā 50 lapas biezu A4 formāta brošūru, kuru pamatā piepilda ļoti daudzu pazīstamu mākslinieku, inteliģentu cilvēku paraksti zem Andrim Bērziņam, Aivaram Aksenokam, Aigaram Kalvītim, Vairai VīķeiFreibergai adresētām atklātām vēstulēm, kurās tie aicina «saglabāt dabiski izveidojušos kompromisa modeli» (notiek dievkalpojumi, ir svētdienas skola u.tml., bet celtne pieder pilsētai, ir visiem pieejams kultūras un mākslas centrs, tūrisma objekts). Vai šo cilvēku domas tagad neko vairs nenozīmē? Vai tās tagad norakstītas?

Treškārt, pastāv taču ne tikai vēsturiskā (ar baltvāciešiem, kā ticis kaut kur teikts, mēs savas attiecības izbeidzām 1939. gadā) nama sasaiste ar īpašumu, bet arī laicīgie nosacījumi, kad investīciju apjoms nosaka īpašuma piederību. Lūdzu – papīrus galdā, un manta jūsu! Bet šajā ziņā LELB abos gadījumos – gan vēsturiskajā, gan mūsdienu – ir vāja. Ko tā ir investējusi Pēterbaznīcā pēc neatkarības atjaunošanas, lai arī tur darbojas luterāņu draudze? Tātad – pastāv nosacījums: tas, kurš ēkas atjaunošanā (1941. gadā bija tikai mūri) ieguldījis 58 un vairāk procentus no tās vērtības, ir šīs ēkas īpašnieks. Padomju laika pārbūvju un jaunizbūvēto elementu būvniecības izmaksas salīdzinājumā ar objekta kopējām izmaksām bija 54,89%. Esmu lasījis, ka pēc neatkarības atjaunošanas Pēterbaznīcas restaurācijā varētu būt ieguldīti līdz 30% no iepriekšējā laika summām, bet kopš 2000. gada – vairāk nekā pusotra miljona eiro. Arī tāpēc man šī «dāvināšana» šķiet nevis kāda taisnīguma atjaunošana, bet politisks darījums.

Pirms vienpadsmit gadiem Dainis Īvāns to jau nosauca par «politiski netīru darījumu – vēsturisko pilsētnieku īpašumu atdot mācītāju mantkārībai. Atdot to, kas baznīcai nekad nav piederējis. Domāju, ka šis darījums apkauno gan Lutera baznīcu, gan valdību.» Pagaidām neredzu iemeslu viņam nepiekrist.

Subjektīvi man būs ļoti interesanti vērot, cik dziļi un atbilstoši jēgai valdība, Saeima un luterāņu konfesija saistībā ar Pēterbaznīcu spēs respektēt luterāņu un katoļu šī gada kopīgajā dokumentā No konflikta līdz komūnijai paustos ekumēniskos imperatīvus. Arī to, ka vienmēr jāizvēlas vienotības, nevis šķelšanās perspektīva.