• Tweet

Mākslas galerijā “Putti” no 2016. gada 28. oktobra līdz 14. novembrim notiks igauņu laikmetīgo rotu mākslinieku grupas izstāde “Gaisa pils”.

Gaisa pilis var vērot ilgi, taču parasti tās izplūst līdz ar mākoņiem, kuri tās veidojuši; to būtība pastāv tikai uz mirkli. Gandrīz kā mirāžas, gaisa pilis ir ieskats debesu ilūzijās, kas veidotas kaut kur mūsu stratosfērā, vai pat kosmosā. Rotu mākslinieku grupa no Igaunijas nu ir uzbūvējusi gaisa pili Mākslas galerijā Putti. Tā ir tumša un poētiska, pilnīga savās nepilnībās.

Rotu mākslinieku grupa ar nosaukumu õhuLoss (Gaisa pils) šobrīd sastāv no sešiem rotu māksliniekiem, kas reti strādā pie individuāliem darbiem, taču ar lielāko prieku izmanto iespējas organizēt kopējas izstādes. Šai grupai ar tik gaistošu nosaukumu ir pamatīgs sastāvs – Piret Hirv, Kristiina Laurits, Kadri Mälk, Eve Margus-Villems, Villu Plink un Tanel Veenre.

Ap „Gaisa pili” vijas kas neizskaidrojami noslēpumains un valdzinoši tumšs. Ne tikai tādēļ, ka centrālā persona šai grupai ir Kadri Mälk un viņas tieksme uz romantisko, poētisko un tumšo pasaules daļu. Ne tikai tādēļ, ka šie mākslinieki izmanto tumši brūnas un melnas krāsas un materiālus, bet arī pateicoties vārdos neizteiktai saprašanai par „īstajām lietām”, kas vieno visus māksliniekus grupā: lietas, kurām ir nozīme, patiesa vērtība.

Izstādes scenogrāfija ir patiesi brīnišķīgs un mistisks fons radītajām rotām – melni apdedzināti koka dēļi un mēbeles. „Apdedzis koks, vai, pareizāk sakot, objekts, kas veidots no apdeguša koka, simbolizē sagraušanu, trauslumu, kaut kā jauna attīstīšanos, patiesi svarīgā parādīšanos. Turklāt, uguns ir ļoti svarīgs līdzeklis rotu mākslinieku un kalēju darba procesā,” saka Lembit-Kaur Stöör, viena no arhitektēm, kas bija iesaistīta izstādes scenogrāfijas veidošanā.

“Gaisa pils” tika izveidota 1999. gadā, kad Kadri Mälk apvienoja rotu māksliniekus, Igaunijas Mākslas Akadēmijas absolventus. No šiem māksliniekiem, pati Kadri Mälk var tikt dēvēta par vismelanholiskāko un tumšāko. Viņa ir tā, kuras darbos, it sevišķi piespraudēs, var manīt dziļi romantisku iedvesmu. Zelts, sudrabs, dārgakmeņi, melnie koraļļi un ahāti, tumša emalja un oksidēts sudrabs kalpo kā galvenie materiāli viņas rotās. Piret Hirv vispatiesāk atklāj sevi radītajās piespraudēs, izmantojot sudrabu, dzelzi un koku, dažreiz papildinot to ar krāsu pigmentiem. Viņas ikonogrāfiju tematikas ir balstītas dabā un cilvēka veidolā. Kristiina Laurits arī specializējas piespraudēs, kaut rada arī kaklarotas, ķemmītes, apročpogas un dekoratīvus objektus. Viņa apvieno juveliermākslu ar tādiem dabīgajiem materiāliem kā kažokādas, audumi, koks, vaniļas pākstis un sāls kristāli. Eve Margus-Villems arī izmanto dažādus materiālus: dzelzi un ziloņkaulu, marmoru un ragus – organiskus un neorganiskus materiālus. Viņa cenšas tos savienot, atstājot tos pēc iespējas neaizskartākus. Liekas, ka Villu Plink sevi realizē caur konstantām svārstībām starp ātri gaistošiem materiāliem. Plinka jaunākie darbi ataino tādus tematus kā karš un vardarbība konfliktos.’

Tanelu Venri nav iespējams ielikt kādā rotu mākslinieku kategorijā. Materiālu un tehniku amplitūda, ko viņš izmanto, liekas nebeidzama. Latvijas publikai viņa darbi jau ir pazīstami, jo Tanela personālizstāde „Vienkārši pārāk natureski” bija izstādīta Mākslas galerijā Putti 2015. gada novembrī.

Foto: Publicitātes