• Tweet

Kopš Krievijas Federācijas pārtikas embargo ieviešanas 2014.gada augustā, piena ražotāji ir piedzīvojuši strauju cenu kritumu aptuveni 38.5% apmērā. Ievērojama daļa piena ražotāju pagaidām turpina saimniecisko darbību, realizējot saražoto pienu piena pārstrādes uzņēmumiem zem pašizmaksas, savukārt piena un piena produktu cenas mazumtirdzniecības veikalos nav būtiski samazinājušās, kā rezultātā patērētāji turpina maksāt augstu cenu par produkciju, norāda biedrība „Zemnieku saeima”.

Biedrība aicina tuvākajā laikā ieviest tiesisku regulējumu, kā rezultātā godīgi tiktu sadalīta piena pārdošanas cena starp lauksaimniekiem, piena pārstrādātājiem un tirgotājiem.

„Svārstības piena lopkopības sektorā regulāri atkārtojas un nav godīgi ne pret lauksaimniekiem, ne nodokļu maksātājiem, ka ikreiz šādā situācijā zemniekiem pēc finansiāla atbalsta ir jāvēršas pie Latvijas valdības un Eiropas Savienībā. Lai situāciju stabilizētu, mums kopīgi jāmeklē risinājumi situācijas uzlabošanai un ilgtspējīgu attiecību veidošanai lauksaimnieku, piena pārstrādātāju un tirgotāju starpā, kā rezultātā ieguvējam ir jābūt patērētājam. Šobrīd, Latvijā tieši lauksaimnieki piena produktu ražošanas, pārstrādes un tirdzniecības ķēdē ir visneaizsargātākais posms un individuāli nevar cīnīties ar pārējo ķēdes dalībnieku diktātu. Tādēļ nepieciešams tiesisks regulējums, kas attiecības ķēdes dalībnieku vidū sabalansētu. Kā vienu no risinājumiem mēs piedāvājam iepriekš Vācijā pārbaudītu metodi – sadalīt veikala plaukta cenu starp iesaistītajām pusēm,” stāsta biedrības priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.

Lazdiņš atzīmē, ka ir gandarījums, ka beidzot ir radušās dzirdīgas ausis un ir uzsākusies diskusija par risinājumiem, taču uzskatu, ka Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektora Nora Krūzīša izteikums par it kā  „Zemnieku saeimas” ierosinājumu sadalīt peļņu starp iesaistītajām pusēm, ir nekorekts, jo šāds variants vispār netika aktualizēts ne lauksaimnieku, ne masu mediju vidū.

Lauksaimniecības sektoru regulēt un tādējādi pasargāt zemniekus no neadekvātam cenu svārstībām ir izvēlējušās daudzas augsti attīstītas valstis, tādējādi apliecinot savstarpējo izpratni un brieduma pakāpi pārtikas ķēdes dalībnieku starpā. Lielbritānijā pastāv piena ķēdes kodekss, kur ir noteikts, kā tiek aprēķinātas cenas dažādās situācijās un kādā laika periodā piena ražotājiem ir jāpaziņo par piena iepirkumu cenu maiņu. Līdzīgas cenu regulācijas metodes tiek īstenotas arī Beļģijā, kur tās ir pastāvošas un funkcionējošas. Savukārt Vācijā kopš 1951.gada ir darbojies „Piena, piena produktu un tauku aprites likums”, kura 20.pantā noteikts, ka piena cenas var regulēt. Tāpat, lai risinātu iepirkuma cenu svārstības piena sektorā, dažāda veida pasākumus īsteno arī Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā, norāda biedrība.