• Tweet

Valsts kontroles (VK) veiktajā revīzijā atklāts, ka 44 pašvaldību iedzīvotāji divarpus gadu laikā par atkritumu apsaimniekošanu ir pārmaksājuši 3,6 miljonus eiro.

Šī pārmaksa ir veidojusies, pirmkārt, atkritumu apsaimniekotājiem piemērojot faktiskajai situācijai neatbilstošu maksas aprēķina metodiku, otrkārt, atkritumu šķirošanas līniju apsaimniekotājiem nepamatoti iekasējot dabas resursu nodokli.

VK norāda, ka nepareizas pārrēķina metodikas no svara uz tilpuma vienībām piemērošanas rezultātā 25 pašvaldību atkritumu radītāji, tajā skaitā iedzīvotāji, ir pārmaksājuši 2 076 380 eiro.

Proti, iedzīvotāji maksā atkritumu apsaimniekotājiem par atkritumu kubikmetriem, savukārt apsaimniekotāju nodotie atkritumi poligoniem tiek nosvērti tonnās. Tādējādi, izrakstot rēķinus, atkritumu apsaimniekotājiem tonnas ir jāpārrēķina uz kubikmetriem. Ir atkritumu apsaimniekotāji, kuri, veicot pārrēķinu, piemēro faktiskajai situācijai neatbilstošu koeficientu, tas ir pieņem, ka viens kubikmetrs atkritumu sver vairāk nekā patiesībā. Rezultātā no iedzīvotājiem savākto atkritumu svars tiek „mākslīgi” palielināts, un iedzīvotāji maksā par faktiski neesošu atkritumu apglabāšanu.

Lai to novērstu, VK ir ieteikusi pašvaldībām un atkritumu apsaimniekotājiem mērījumu rezultātā noteikt faktiskajai situācijai atbilstošus koeficientus, bet Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) pilnveidot normatīvo regulējumu, izslēdzot nepamatotu aprēķinu iespēju.

Otrs pārmaksas iemesls – lai arī sadzīves atkritumu šķirošanas līniju darbības rezultātā ir būtiski samazinājies poligonos apglabājamo atkritumu daudzums, kas ir pozitīvi vērtējams fakts, šķirošanas līniju īpašnieki turpina iekasēt dabas resursu nodokli par atkritumu apglabāšanu arī par sašķirotajiem, bet poligonos neapglabātajiem atkritumiem, tādējādi klientiem liekot pārmaksāt 1 570 961 eiro. Šī problēma ir konstatēta 44 pašvaldībās, kurās radītie atkritumi tiek pāršķiroti atkritumu šķirošanas līnijās.

Vēl viena problēma ir tā, ka atkritumu apsaimniekošanas līgumi vairumā gadījumu nenodrošina iedzīvotāju interešu aizstāvību un efektīvu pakalpojuma organizēšanu, norāda VK.

Piemēram, pašvaldību līgumi ar atkritumu apsaimniekotājiem neparedz kvalitātes prasības un līgumsodus par saistību neizpildi, ne vienmēr nosaka kārtību atkritumu maksas pārskatīšanai un iedzīvotāju informēšanai par veiktajām izmaiņām.

Savukārt atkritumu apsaimniekotāju līgumi ar iedzīvotājiem būtiski atšķiras dažādās pašvaldībās, tajos ir virkne netaisnīgu un klientiem nelabvēlīgu noteikumu, piemēram, nesamērīgas soda naudas par sīkiem pārkāpumiem, apsaimniekotājiem pastāv iespēja vienpusēji mainīt līguma nosacījumus un citi.

VK iesaka VARAM normatīvajos aktos noteikt līgumos iekļaujamās minimālās prasības, paredzot sabalansētas abu pušu tiesības un pienākumus.

VK vērš uzmanību arī uz to, ka izlasē iekļautajās pašvaldībās vidēji 56% individuālo māju iedzīvotāju nav noslēguši atkritumu apsaimniekošanas līgumus. Tas nozīmē, ka līgumus nenoslēgušie iedzīvotāji vai nu piesārņo vidi, vai arī tos izmet citu iedzīvotāju konteineros. Tas savukārt nozīmē, ka līgumus noslēgušie iedzīvotāji ir spiesti maksāt arī par līgumus nenoslēgušajiem iedzīvotājiem. Savukārt pašvaldības nepietiekami pilda savas funkcijas, jo pašvaldību pienākums ir nodrošināt, lai visi iedzīvotāji noslēgtu atkritumu apsaimniekošanas līgumus.

Revīzijā ir konstatēti arī normatīvo aktu pārkāpumi un nelietderīga rīcība ar nodokļu maksātāju naudu, kas ir raksturīga tikai dažām pārbaudītajām pašvaldībām.