• Tweet

Piena lopkopība vienmēr bijusi viena no nozīmīgākajām Latvijas lauku saimniecības nozarēm, kas attīstījusies un, neskatoties uz tirgus satricinājumiem, spējusi pastāvēt kā lielu, tā mazāku saimniecību izpildījumā. Taču šobrīd pienācis laiks, kad šī nozare Latvijā jau atrodas uz izdzīvošanas galējās robežas. Lai to saglabātu, valdībai nekavējoties jāsper izšķiroši soļi un tāpat kā liela daļa lauksaimnieku, esmu vīlies Vienotības vadītā Ministru kabineta pieņemtajā lēmumā atstāt Zemkopības ministrijas ierosinātos atbalsta pasākumus nākamās valdības ziņā.

Lēmuma nekavējoša pieņemšana par atbalsta pasākumiem nozarei kalpotu kā cerība un drošības sajūta laikā, kad lauksaimniekiem tik ļoti nepieciešams stabils atbalsts.

Krievijas sankcijas tieši skārušas Latvijas piensaimniekus – uzņēmumiem Latvijā, kā arī tuvējās kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, samazinājies produktu noieta tirgus, radot produkcijas pārpalikumu. Piena rūpniecības uzņēmumi ir krietni samazinājuši piena iepirkuma apjomus un cenas, tādējādi radot zaudējumus piena lopkopības saimniecībām. Lietuvas piena pārstrādes uzņēmumi dažkārt pat atsakās iepirkt pienu no Latvijas piensaimniekiem. Tikai saimniecības, kurām ir ietaupījumi un kas spēj pienu tirgot zem pašizmaksas vēl var noturēties virs ūdens – izdzīvot.

Latvijas piensaimnieki ilgstoši ir cietuši no valdības neizlēmības un vienaldzības. Vēl šī gada jūlijā Francijā piena iepirkuma cena bija EUR 0,37, Grieķijā – EUR 0,42, Īrijā – EUR 0,35, bet mums EUR 0,29 un jau tad bija skaidri redzams, ka esam zaudētāji uz Eiropas fona, taču šobrīd cena jau samazinājusies līdz EUR 0,20 un vēl mazāk. Bet vai tas ir taisnīgi, ņemot vērā to, ka Latvijā izejvielas tiek iepirktas par tādu pašu cenu kā valstīs, kurās piena cena ir daudz augstāka? Es uzskatu, ka valdībai ir pienācis laiks pievērst lielāku uzmanību Latvijas piensaimniecībai un rīkoties daudz ātrāk, neatliekot lēmumu pieņemšanu uz vēlāku laiku – nepieciešams nekavējoties apturēt piena iepirkuma cenas kritumu.

Šobrīd lauksaimniekiem par visu vairāk ir vajadzīga drošības sajūta par nākotni. Svarīgi, lai valsts apzinas, ka lauksaimnieki ir tā nozare, kurai nepieciešama akūta palīdzība. Nepietiek ar diskusijām un laika tukšu tērēšanu, tā vietā nepieciešams rīkoties nekavējoties, pieņemt konkrētus un stabilus lēmumus, uz kuriem lauksaimnieki var paļauties. Lauksaimniecība vienmēr ir bijusi svarīga sastāvdaļa valsts ekonomikas izaugsmē. Lauksaimniecības uzņēmumi ne vien nodrošina cilvēkus ar darbu, bet arī ir nozīmīgi nodokļu maksātāji. Vai tiešām pēc stabila ieguldījuma valsts ekonomikā, viņi ir pelnījuši to, lai par viņiem tiek aizmirsts un uz viņu problēmām tiktu reaģēts lēni, ar kārtējo lēmumu atlikšanu?

Risinājumu šajā situācijā nav daudz, taču tie prasa izlēmību gan no katra Latvijas iedzīvotāja, gan arī valsts varas pārstāvju puses. Vispirms ir jāapzinās situācijas nopietnība un jāieņem stingra nostāja. Katrs no mums var sniegt savu ieguldījumu, savā ikdienas pārtikā izvēloties vietējo ražotāju piena produktus, taču valdības pārstāvjiem jābūt prasīgiem un pārliecinošiem starptautiskā arēnā.

Viens no risinājumiem šajā situācijā ir valsts iejaukšanās piena tirgū. Turklāt tas jādara Eiropas mērogā. Ir jāatjauno tirgus intervence – Eiropas Savienībai jāsāk iepirkt rezerves jeb piena produktus, ko nav iespējams pārdot esošajā tirgū. Pēc tam ar eksporta subsīdiju palīdzību produktus var realizēt uz trešās pasaules valstīm. Valdībai ir jāiedarbina visi instrumenti, lai vērstu Eiropas uzmanību uz problēmas nopietnību. Ja šos pasākumus nekavējoši nesāksim, tad būs jāsaskaras ar masveida problēmām, piena cena samazināsies līdz 15 centiem, kas nozīmē bankrotu visām lielajām fermām.

Šobrīd vairs nevaram tērēt laiku plānošanai un apspriešanai, ir jārīkojas, lai situāciju vēl izdotos glābt, kamēr jau nav par vēlu. Ja nekas netiks darīts, piena ražošanai Latvijā nav nākotnes!