• Tweet

Doņeckas tā saucamā „tautas republika” saņēmusi krietnu triecienu antiterorisma operācijas izskatā. Neatkarīgās lasītājiem šodien ir unikāla iespēja ieraudzīt šos notikumus, kādi tie izskatās ar teroristu acīm.

Vakar un aizvakar NRA.lv speciālkorespondents Ukrainā novēroja antiterorisma operācijas norisi praksē, un sagadīšanās pēc tas notika kopā ar Doņeckas pašpasludinātās „republikas” kaujiniekiem no viņu pozīcijām. Neraugoties uz Kaukāza algotņu un citu ārvalstnieku klātbūtni Donbasa „družīnā”, uz ātru roku no brīvprātīgajiem saformētā Ukrainas Nacionālā gvarde kopā ar atsevišķu profesionālā dienesta militāristu klātbūtni ir vairāk motivēta izcīnīt uzvaru. Viena lieta ir izrādīties civiliedzīvotāju priekšā, šaujot gaisā un terorizējot sievietes – pavisam kas cits ir pieņemt reālu kauju ar Ukrainas patriotiem.

Nervu cīņa pāraug militārā konfliktā

Sergeja Prokofjeva vārdā nosauktā Doņeckas starptautiskā lidosta tika ieņemta naktī no svētdienas uz pirmdienu. Septiņos no rīta paguva izlidot vēl pirmais iekšzemes reiss uz Žuļjanu lidostu Kijivā, bet pārējie tika atcelti, jo lidostā izvērsās ap simts kaujiniekiem no pilsētas, kas paziņoja, ka lidostā tagad saimniekošot viņi. (Tieši šādā veidā – ar Simferopoles lidostas sagrābšanu – sākās Krimas okupācijas aktīvā fāze.) Kā Neatkarīgā jau rakstīja aizvakar, svētdien Doņeckas centrā tika noturēts liels mītiņš, kura beigās notika „parāde” – sešas kravas mašīnas ar kaujiniekiem un viens bruņutransportieris, ar ko atbraukušie kaujinieki pasākuma beigās sarīkoja haotisku šaušanu gaisā. Šādi iedrošinājuši sevi un pilsētniekus, kā arī cerot, ka ukraiņi būs aizņemti ar prezidenta vēlēšanu veiksmīgās norises noslēgumu, viņi agrā rītā ieradās lidostā un paziņoja, ka pārņemot kontroli pār to. Kā stāstīja viens no momentu redzējušajiem lidostas civilajiem darbiniekiem, iebrucēji atbildē no Ukrainas armijniekiem esot saņēmuši „izslietu vidējo pirkstu”.

Kopš nemieru sākuma lidostas ēku un pievadceļu, kā arī metro staciju un sabiedriskā transporta pieturvietas apsargāja vietējā milicija, kas gan realitātē atklāti sadarbojas ar teroristiem (piemēram, apsargājot viņu mītiņus un „republikas” amatpersonas, kuras tajā pašā laikā Ukrainas prokuratūra atzinusi par aizdomās turamajiem terorisma krimināllietā un kuras milicijai būtu jāarestē). Tikmēr lidmašīnu stāvlaukumus, degvielas rezerves un remontu angārus apsargāja Ukrainas armija. Iebrukuma brīdī milicija no lidostas vienkārši nozuda, un tā teroristi ieņēma jauno terminālu, ukraiņi iebarikādējās vecajā, pēc kā sākās sarunas. Vispirms tika aizsūtīti prom pasažieri un visi lidostā strādājošie civilisti, un Ukraina pavēlēja teroristiem līdz 13:00 aiziet no lidostas, citādi viņi visi tiks iznīcināti. Vidējos pirkstus tagad rādīja iebrucēji.

Dažas minūtes pēc vieniem parādījās helikopteri.

Smagā kauja izplešas

Operācijas sākuma fāzē četri ukraiņu helikopteri šaudami pārlidoja lidostu, un gandrīz nekavējoties atskanēja spēcīgi sprādzieni, pacēlās melnu dūmu mākonis. Lidostā tobrīd palikušie žurnālisti tika izdzīti ārā, tāpēc nevarēja nofilmēt, kas tieši sprāga un dega. Redzot, ka neatkarīgs apstiprinājums vai noliegums nevar sekot, kaujinieki paziņoja savā mājaslapā, ka viņiem izdevies notriekt vienu ukraiņu helikopteru, pēc kā pārējie aizlaidušies. Tā gan palika pirmā un vienīgā veiksme: kopš tā brīža kaujas samērs nosliecās ukraiņu pusē.

Apkārtējā gaisa telpā nepārtraukti patrulēja divas SU-25 kaujas lidmašīnas (sākotnēji nepareizi tika ziņots, ka tie esot SU-27 taktiskie bumbvedēji – lai būtu daiļskanīgāka teroristu propaganda, kura izklausījās šādi: „Nu kas gan tie par cilvēkiem, kas sūta bumbvedējus paši pret saviem tautiešiem!”). Lidmašīnas meta ārā zenītraķešu apmānīšanai domātos termolādiņus, lai mēģinātu izprovocēt iebrucējus atklāt, ka viņiem ir zeme-gaiss raķetes.

Kauja pamatā izpaudās kā automātisko ieroču kārtas no pieciem līdz desmit šāvieniem, bija arī daudzi atsevišķi šāvieni. Helikopteri apšaudīja lidostu ar raķetēm, bet tas notika vienīgi tur, kur civiliedzīvotāji nebija tuvumā. Pa brīžam lidostas teritorijā atskanēja arī mīnmetēju būkšķi un reaktīvo granātu svelpšana. Strēlnieku ieroču šāvienu sprakšķiem šad tad pievienojās arī lielkalibra šaujamo būkšķi. Šaušana noritēja kampaņveidīgi, pa vidu bija klusuma pauzes pa 5 līdz 15 minūtēm.

Teroristi – mediju zvaigznes

Apmēram pusstundu pēc kaujas sākuma parādās kustība arī ārpus pašas lidostas teritorijas. Šosejā, kas ved no Doņeckas uz lidostu, no pilsētas puses piebrauc auto – skaidrs, ka tas nav vis kāds pašnāvniecisks iedzīvotājs, bet gan kaujas dalībnieks, jo milicija civiliedzīvotājus nelaiž pāri tiltam, kurš šķērso pilsētu no lidostas atdalošo dzelzceļu. Redzams, ka teroristi nav muļķi, jo zina, ka apmēram pusceļā starp tiltu un lidostu aiz kokiem vienā bariņā apmetušies visi ārzemju žurnālisti. Tāpēc ielas otrā pusē no mašīnas izkāpj kaujinieks Jevgēņijs – cilvēks, kas pilnīgi noteikti izgājis ne tikai karaskolu, bet arī publiskas uzstāšanās treniņus. Viņš četrās valodās tekoši pastāsta, ka notiek cīņa starp Doņeckas „tautas republikas” bataljonu VOSTOK un „svešas valsts (t.i., Ukrainas) bruņotajiem formējumiem, kuri ielauzušies DNR teritorijā un cenšas sagrābt Doņeckas lidostu”. Uzzinām, ka kaujiniekus lidostā vada „Abvērs” – Austrumukrainas „virsterorista” Streloka jeb Strelkova pirmais vietnieks. Jevgēņijs pastāsta, ka viņa uzdevums esot apsargāt perimetru šajā vietā, tāpēc viņš tuvāk lidostai neiešot un neiesaka to darīt arī nevienam citam. Jevgēņijs pats ir vai nu ukrainis, vai arī prasmīgi simulē ukraiņu akcentu, runādams krieviski.

Pa krūmiem un grāvi aizlienot līdz lidostai, tur zālē gulšņā, bet īsti neslēpjas divi nākamie kaujinieki, kuri uzmanīgi seko līdzi šāvieniem lidostas teritorijā. Kas notiek tur, zināms nav, bet vairākas reizes šaušana pietuvojas 100 līdz 50 metru attālumā no mūsu pozīcijām, kas liek visiem slēpties aiz resnākajiem vītoliem un mesties grāvī. Mierīgākos brīžos tiek mēģināts no abiem šeit perimetru sargājošajiem teroristiem izvilināt ko publicēšanai noderīgu, taču šie abi ir pretstats runīgajam un patīkamajam Jevgēņijam. Dežūrē arī divi vietējie iedzīvotāji civilapģērbā, kuri ieradušies palīgā uzbrucējiem. Nez kur uzrodas pieclitrīgais bundulis ar aukstu ūdeni, kas tiek laists apkārt.

Snaiperu pļauja

Tad pēkšņi puslīdz mierīgā situācija strauji izmainās. Ukrainas spēki sāk gūt panākumus, jo ir izdevies lidostā izsēdināt papildspēkus – desants izdzinis teroristus no viena lidostas stūra. Papildus pa zemi no pilsētai diametrāli pretējās lidostas puses pāri labības laukam piebraukusi ukraiņu bruņutehnika, un šaušana jau atskan netālās kapsētas teritorijā, kā arī privātmāju rajonā. No kreisās puses atskan bļāvieni: „Nazāāād!!!”, un mēs kopā ar teroristiem metamies bēgt cauri krūmiem, vienā brīdī iztraucējot vietējo sīņu saietu, kuriem pretterorisma operācija nav šķērslis sanākt savā parastajā slēptuvē krūmmalā, lai tur slepenībā no sievām pieļurbātos.

Uz ielas iznākam atkal kādu kilometru tālāk, kur valda sirreāls skats: ceļmalas kiosks pašā apšaudes vidū turpina tirgot saldējumu, minerālūdeni un alu. Pārdevēja un īpašnieks pat nedomā rūpēties par savu dzīvību – trīssimt hrivnu apgrozījums šiem ļautiņiem ir svarīgāks par dzīvības un nāves jautājumu. Tā nu visi garām ejošie tagad izmanto iespēju iepirkt dzeramos un sieramaizes, kamēr fonā lokās krūmi – tur lien klāt teroristu papildspēki.

Un tad šaušana atskan gandrīz tieši blakus, aizsūtot klātesošos slēpties ar kioska sienas. Atbildē uz teroristu šāvieniem atskan snaiperu ložu raksturīgā svilpšana – snaiperšautene raida lodi ar krietnu virsskaņas ātrumu, tāpēc tā ierodas mērķī ilgi pirms šāviena trokšņa (ja tāds maz dzirdams vispār). Spriežot pēc izmisīgā ķērciena, kas kļūst par gārdzienu un pusminūtes laikā noklust, tieši blakus kļūst par vienu teroristu mazāk.

Karš par teritoriju

Izejot no kioska aizsega, kļūst skaidrs, ka teroristi saņēmuši papildspēkus: no Doņeckas puses brauc klāt trīs smagās mašīnas, pilnas ar kaujiniekiem. Tās ir tās pašas mašīnas, kuras brauca svētdienas „parādē”, bet par personālsastāvu tik droši apgalvot nevar. Ukrainas spēkiem ir izdevies atspiest ienaidniekus jau trīs kilometrus līdz tiltam, kurš ved uz pilsētu – tagad tā priekšā nocietinās apmēram 100 – 150 kaujinieku vienība. Viņi atrod aizsegu, sagatavo automātus un RPG-22 granātmetējus. Atskan pavēle, lai skrien viņiem garām ar paceltām rokām.

Tikmēr atsākas Gaisa spēku darbība: iznīcinātājs uzlido palikušajām teroristu pozīcijām lidlaukā, turklāt pēc visiem likumiem dara to no Saules puses – lai teroristi nevarētu iznīcinātāju ieraudzīt. Pāri pilsētai lokus met divi kaujas helikopteri: kolīdz viņi pietuvojas lidostai, kaujinieki masīvi abus apšauda no automātiem, bet lodes no helikopteriem atlec tā kā zirņi pret mūri.

Sākumā kaujinieki baidījās, ka no pilsētas puses piebrauks Ukrainas papildspēki, tālab viņi nolēma ieņemt arī Doņeckas centrālo staciju, lai ukraiņi nevarētu piebraukt ar vilcienu. Tomēr, nogalinot vismaz vienu neonacistu bandas „Oplot” locekli, ukraiņi viņus ātri vien padzina. (DNR karogi jau pirms tam karājās pie vietējās dzelzceļa centrāles administratīvā nama pilsētas centrā.) Tagad izrādās, ka ir tieši pretēji: ukraiņiem lidlauks nepieciešams desanta izsēdināšanai, lai neizraisītu upurus civiliedzīvotāju vidū, uzbrūkot ienaidniekiem caur pilsētu. Tagad ukraiņi turpina atspiest kaujiniekus, izvēršoties uz visām pusēm no lidostas.

Informācijas pārpilnībā joprojām paliek nezinoši

Kaujinieki ļoti baidās un nīst gan Nacionālo gvardi, gan „Labējo sektoru”. Neraugoties uz to, ka pilns internets ar ziņām par Ukrainas revolūciju un tai sekojošajām reformām valstī, ieskaitot armijas uzlabošanu, teroristu neinformētība par saviem pretiniekiem ir vienkārši fantastiska. Kaujinieki nebaidās no regulārās armijas, bet gan no Nacionālās gvardes, kura realitātē ir no neapmaksātiem brīvprātīgajiem saformēta zemessardze, kurai pat ekipējums lielākoties sagādāts no ziedojumiem un maksas īsziņām. Vienīgā profesionālās armijas ieroču šķira, kas piedalās šajā operācijā, ir Gaisa spēki – uz tiem, kā redzams, valsts var paļauties. Pretstatā Sauszemes spēkiem, armijas izlūkdienestam, iekšlietu karaspēkam, daudziem robežsargiem un citiem.

Par „Labējo sektoru” teroristiem vispār ir fantastisks priekšstats, turklāt katram savs. Iztēle šo mazskaitlīgo un mazietekmīgo politisko partiju, kam visā Ukrainā ir labi ja 1000 pastāvīgie biedri, uzbūrusi par kaut ko līdzīgu visam Ukrainas valsts pamatam. Dažs labs kaujinieks ir svēti pārliecināts, ka „fašists Jarošs” kļūšot par jauno prezidentu – neraugoties uz faktu, ka jau tobrīd zināms: Jarošs vēlēšanās saņēmis mazāk par 1% balsu. No kurienes tik apbrīnojama neinformētība, nav skaidrs, jo teroristu rindās izteikti plānprātiņi nebija novērojami.

Pēc kādas pusstundas, pavadītas neauglīgā gaidīšanā un sarunās par politiku, teroristi pavēl visiem doties prom arī no tilta – atpakaļ uz pilsētu, jo tilts ir burvīgi līdzena trase, pa kuru var netraucēti šaut abas puses. Kauja tur sākās pēc aptuveni trim stundām, un teroristi to pilnībā zaudēja.

Pret tumsas iestāšanos bija skaidrs, ka antiterorisma operācija ir uzvarējusi. „Abvērs” nosūtīja parlamentārieti ar priekšlikumu sākt sarunas par atiešanu no lidostas apkaimes, bet Nacionālā gvarde sarunās neielaidās, tā vietā uzsākot jaunu ofensīvu. Kaujinieki bēga caur pilsētu ar dažādiem transportlīdzekļiem, sekoja pakaļdzīšanās Doņeckas ielās un atsevišķas īsas apšaudes, bet nekas līdzīgs iepriekšējai kaujai dienas vidū. Jau aiz pilsētas iznīcinātājs pamanīja bēgošu kravas auto ar „zaļajiem cilvēciņiem” un to pilnībā iznīcināja ar raķeti – sprādziens apsvieda mašīnu uz sāna un nogalināja visus tajā bēgošos teroristus.

Pēc Ukrainas armijas aplēsēm, kas tiek šodien pārbaudītas, teroristu pusē zaudējumi ir vismaz 150 cilvēki – kritušie, ievainotie un gūstā saņemtie. Par kritušajiem Ukrainas pusē ziņots netiek.