• Tweet

Gatavojot pašdarbniekus dziesmu un deju svētkiem, svarīgi ir ne tikai iemācīt viņiem dejas soļus, dziesmas un citas prasmes, bet arī atbilstoši apģērbt.

Prasības tradicionālajiem tautastērpiem ir diezgan stingras, un vērtētāji skatēs var pat noņemt punktus par neatbilstīgu drēbju kārtu. Bet, lai kvalitātes latiņu turētu augstu, arī šogad svētkos tiks rīkota tautastērpu skate.

«Dalība skatē, kas dziesmu un deju svētku laikā notiks jau ceturto reizi, ir brīvprātīga. Vērtēšana tajā notiek vairākās grupās, un, lai gan uzvarētāji saņem arī balvas, svarīgākais, domāju, ir pašapziņas celšana – apliecinājums, ka esi apģērbts skaistā un atbilstošā tautastērpā. Tā ir arī lieliska mācību stunda visiem – apskatīt vienkopus tik daudz tērpu,» skates mērķi raksturo Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena, atzīstot, ka kopumā tērpu līmenis esot gluži labs un to apliecinot arī šobrīd notiekošās deju skates.

Par un pret stilizāciju

Eksperti atzīst, ka visgrūtāk autentiskumu novērtēt tieši dejotāju apģērbos, jo šī kustību māksla prasa izmantot vieglāk kopjamus materiālus, līdz ar to stilizācijas līmenis ir krietni augstāks nekā, piemēram, folkloras kopu un koru dalībnieku drēbju kārtā. Cik daudz ir pieļaujama improvizācija, domas ir atšķirīgas. Vieni uzskata, ka stingri jāievēro kanoni, jo dziesmu svētki taču ir iekļauti UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, un viens no galvenajiem akcentiem šajā notikumā ir tautastērpi. Dažādas variācijas par tēmu var degradēt tērpu kvalitāti. Savukārt citi iebilst: deja pati par sevi ir stilizācija, tur maz kas ir autentisks, tāpēc pieļaujama arī brīvāka attieksme pret tērpiem. Tomēr visi domā vienādi, ka ir jābūt sarkanajām līnijām, ko nedrīkstētu pārkāpt, tāpēc kolektīvu vadītājiem ir tam jāseko. LNKC rīkojot izglītojošas izbraukuma nodarbības, lai izvairītos no tādiem gadījumiem, kādi bijuši iepriekšējos gados, kad tērpu neatbilstības dēļ bijis pat jāšaubās par atsevišķu kolektīvu iederēšanos šajos svētkos.

Jāprasa padoms ekspertiem

Arī seno tērpu darinātāja Madara Briede atzīst, ka nācies redzēt tādus salikumus, «uz kuriem bēdīgi skatīties». Dažs nākot pie viņas pēc padoma, kad jau iegādāti audumi un izvēlēti modeļi. «Prasa man, vai būs labi. Ko man atbildēt, ka nav vis labi? Un sākot jau ar nepareizi iegādātajiem materiāliem, kurus uzšujot apģērbam nav ne krituma, ne izskata. Mēģinu jau skaidrot visādas nianses, bet ne jau vienmēr tas tiek ņemts vērā,» noplāta rokas M. Briede. Viņa iesaka: ja sāk veidot tērpu no nulles, noteikti jāmeklē zinātāji, kas palīdzēs ievirzīt pareizajās sliedēs, nevajag paļauties uz savu gaumi un attēliem grāmatās. Daudz kas, protams, esot atkarīgs arī no darinātājiem – ne vienmēr tie ir līmenī, un rezultāts tad ir visai bēdīgs. Vienubrīd pat ticis spriests, vai nav vajadzīgs atbilstošs sertifikāts tiem, kas gatavo tautastērpus – sākot no audējiem līdz pat šuvējiem. Taču skaidrs, ka pasūtītājam nereti visu nosaka cena, kas liek izvēlēties lētāko piedāvājumu (vismazākais ir 200 latu par vienu komplektu). Diemžēl autentisku un bagātīgu tradicionālo tērpu (dažkārt pat arheoloģisko), kas izmaksā vairākus simtus un pat summas ar četriem cipariem, lielākoties var atļauties individuālie pasūtītāji.

Jo bagātīgāks – jo dārgāks

Tieši lielie izdevumi raizes dara pašvaldībām un kolektīvu vadītājiem. Vairākas aptaujātās vietvaras atzīst, ka diez vai varēs atļauties saviem kolektīviem tādu apģērbu, lai varētu piedalīties tērpu skatē. Kolektīvu skaits novados ir atšķirīgs – sākot no nepilniem desmit līdz vairākiem desmitiem, tāpat svārstās tiem atvēlētās summas: no simtiem līdz pārdesmit tūkstošiem. Par tērpiem paredzēto naudu, piemēram, Skrundas novadā korim būs jauni brunči, Liepājā vairāki deju kolektīvi tiks pie jaunas drēbju kārtas, bet cēsnieki šā finansējuma lielu daļu atvēlējuši orķestra aprīkojumam. Rēzeknieši vairāk par atsvaidzināšanu nevarot atļauties, turklāt izmantošot vietējo meistaru darbu. «Mēģinām jau darīt visu ekonomiskākā režīmā. Teiksim, uztaisām izšuvuma josliņu šaurāku, neizmantojam metāla važiņas,» skaidro Rēzeknes Kultūras un tūrisma centra direktores vietniece Maija Brēķe.

Viens no kolektīviem, kas vēl apsver iespēju piedalīties tērpu skatē, ir Līgatnes deju kolektīvs Zeperi. Tā vadītāja Iveta PētersoneLazdāne apliecina, ka desmit gadu laikā ir rūpīgi strādāts pie tērpiem, pat pie vissīkākajām detaļām, un to uzteikuši arī eksperti. Viņa norāda, ka daudzi kolektīvi cits citam izpalīdz ar tērpiem – arī viņiem Ādaži aizdevuši Vidzemes lībiešu tērpa rotas lietas, ko paši neizmanto. Nu tās uzspodrinātas tiekot liktas lietā.

Avots: nra.lv /Aisma Orupe