• Tweet

Par Latvijas iedzīvotāju atrašanos zem nabadzības riska robežas, par taisnīgu samaksu strādājošajiem, par bezmaksas mācību materiāliem skolās un citām aktualitātēm šī Neatkarīgās intervija ar tiesībsargu Juri Jansonu.

– Kas tas par ziņojumu, kuru jūs tuvākajā laikā gatavojaties sniegt Saeimai?

– Esmu plānojis nākt klajā ar ārkārtas ziņojumu Saeimā par situāciju sociālās aprūpes centros.

– Kāds ir ziņojuma mērķis?

– Vērst deputātu uzmanību uz to, ka ir problēmas, un atsegt, kādas ir šīs problēmas. Un mudināt tautas priekšstāvjus novērst nepilnības.

– Pēdējā laikā ir bijis daudz asu diskusiju par minimālās algas apjomu. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?

– Ja runājam par minimālo algu, tad tā ir saistīta ar mūsu aicinājumu Latvijai ratificēt Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 4. pantu pilnībā. 4. pants runā par tiesībām uz taisnīgu atlīdzību. Valsts, gatavojoties pašlaik ratificēt lielu daļu šīs hartas, negrib ratificēt 4. panta 1. punktu, kurā ir runa par taisnīgu atalgojumu, kas nodrošina strādājošo ģimenēm pienācīgus dzīves apstākļus. Pagājušā gada 16. martā valdība nosūtīja vēstuli Saeimas Ārlietu komisijai, kurā gari un plaši izklāstīja, kāpēc nevar ratificēt pilnībā šo hartu, tajā skaitā arī šo punktu un manis ierosinātos pantus, kas skar taisnīgu atlīdzību, un tos, kas attiecas uz personām ar invaliditāti, pensionāriem. Un ļoti interesanti ir tas, ka valdība pati šajā vēstulē par taisnīgu atalgojumu atrunājas, ka to nevar ratificēt tāpēc, ka tad jāpaceļ minimālā alga.

Esam aizsūtījuši vēstuli premjeram Valdim Dombrovskim, atsaucoties uz tām koncepcijām, ko politiķi ir pieņēmuši un daļēji mēģinājuši pildīt, gan atsaucoties uz virkni starptautisko tiesību aktu, ko valsts ir apņēmusies pildīt, bet īsti nepilda. Eiropas Sociālā harta nav kāds «labo darbu saraksts», bet tiesību akts, ko, ja valsts apņemas ko pildīt, tad tai arī mērķtiecīgi jānodrošina tas, kas teikts attiecīgos pantos. Eiropas Sociālā harta ir vienīgais Eiropas Padomes tiesību akts, kas konkrēti uzliek valstīm pienākumus rūpēties par cilvēku sociālekonomisko tiesību nodrošināšanu.

– Vai taisnība, ka jūs esot tas, kurš rosinājis pacelt minimālo algu no 200 uz 303 latiem?

– Nē, tā nav mana ideja. Es esmu par to, ka jānodrošina cilvēkam taisnīgs atalgojums. Valdība savā 16. marta vēstulē analizēja, ka, ja valsts uzņemsies 4. panta 1. punktu, tad būs jāceļ minimālā alga. Dombrovska kungs pats uz šā dokumenta ir parakstījies. Savukārt Tiesībsarga birojs uzskata, ka jānodrošina princips – tiesības uz taisnīgu samaksu. Kādā veidā tas tiek darīts – vai ar minimālās algas pacelšanu vai kādiem citiem instrumentiem –, tas ir valdības ziņā. Bet valdībai ir jāpiedāvā reāls risinājums – tāds, lai viszemākā alga būtu tāda, ar kuru cilvēks var samaksāt savus ikdienas izdevumus. Te runa ir par viszemāko līmeni – par ienākumiem, kas nodrošina izdzīvošanu.

Domāju, ka nevar nepiekrist, ka kaut kas neatliekami, steidzīgi ir jādara, ja vairāk nekā 40 procentu valstī dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa, kas ir 147 lati mēnesī (saskaņā ar Eurostat aprēķiniem). Turklāt ir Latvijā vietas (piemēram, Latgalē) kur nevis 40, bet pat 70 procentu dzīvo zem šī nabadzības riska sliekšņa.

– Bet kur radās šie 303 lati?

– Tas izriet no tās pašas manis jau minētās valdības vēstules – ka, pēc ekspertu aprēķiniem, lai nodrošinātu taisnīgu atalgojumu saskaņā ar Eiropas Sociālo tiesību hartas 4. panta 1. punkta principiem, jānodrošina vismaz 68 procenti no vidējās algas valstī. Tie ir valdības aprēķini.

Ir pilnīgi vienalga, vai tiek paaugstināta minimālā alga, vai tiek ieviesti nodokļu atvieglojumi, vai kā citādi, bet nav normāli, ja 40% valstī saņem mazāk par nabadzības riska slieksni. Jo 200 latu minimālā alga pēc nodokļu nomaksas ir 144 lati, kas ir mazāk par nabadzības riska robežu – 147 latiem. Mums daudzi iedzīvotāji raksta vēstules, nāk uz pieņemšanām un vaicā, kā izdzīvot ar šo minimālo algu.

– Ekonomikas eksperti un politiķi pauž, ka, ja tiks paaugstināta minimālā alga, tad tas negatīvi ietekmēs mūsu ekonomikas attīstību.

– Bet tad man rodas jautājums, uz kā ir būvēta mūsu valsts ekonomika – uz viszemāk atalgotiem un viszemāk kvalificētiem darbiniekiem? Ja nevar nodrošināt, ka cilvēki var dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, tas ir pretrunā ar Satversmi, starptautiskiem dokumentiem un valdības apņemšanos izlīdzināt sociālo nevienlīdzību, pretrunā ar to, ka ejam uz attīstītu labklājības valsti.

Nevaram paaugstināt algu, jo tas kaitēs ekonomikai? Manuprāt, tas skan absurdi jau pašā pamatā. Tad jau nākamais solis ekonomikas attīstības vārdā ir veidot tādu uzņēmējdarbību, kur cilvēkiem par darbu neko nemaksā. Es negribu konkrēti nosaukt to, kas ir cilvēku nodarbināšana bez atlīdzības, bet var saskatīt zināmu paralēli.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas “Neatkarīgajā”

Avots: nra.lv /Māris Krautmanis