• Tweet

Bijušie labklājības ministri uzskata, ka ir jārunā skaidra un atklāta valoda par situāciju, taču nedrīkst pretnostatīt vienu sociālo grupu otrai, mazinot uzticību pensiju sistēmai.

«Sociālekonomiskais modelis laikā, kad veidoja jauno pensiju sistēmu, paredzēja pārejas noteikumus, kā pensijas maksāt pensionāriem, kuru darba mūžs galvenokārt aizritējis padomju laikos un par kuru nevar personalizēti pateikt, cik kurš nomaksājis nodokļos,» saka bijusī labklājības ministre Ilona Jurševska (ZZS), kas bija amatā gadu – no 2010. gada novembra līdz 2011. gada oktobrim. Viņa norāda: nepamatoti būtu apgalvot, ka tagad pensionāri saņemtu pensijās ko tādu, ko nebūtu nopelnījuši, un domā, ka šim «stāstam ir emocionālā un racionālā puse».

Nevairo uzticību

«Sistēma tika veidota ar Pasaules bankas ekspertu līdzdalību, un ministri viens otram ir nodevuši pieredzi un bijuši līdz šim droši, ka šī sistēma, piemēram, ka krīzes laikā pensijas tiks izmaksātas, nesabruks. Protams, sistēmu būtiski ietekmējuši ārējie faktori, ekonomikas lēcienveida attīstība, taču tā pastāv,» saka I. Jurševska. Ko var panākt, publiski izvirzot diskusiju par to, ka pensionāri saņemot pensijās pašu nenopelnītu pensiju? Ja ir vēlme ministram norādīt uz konkrētām problēmām, par to ir skaidri jārunā, nevis aizvainojot, arī, ja tas nav gribēts, vienu sociālo grupu. Tas noteikti nevairo ticību pensiju sistēmai, sociālajam budžetam un nevairo solidaritāti starp paaudzēm, turklāt nesen arī aptauja parādīja, ka pensiju sistēmas ilgtspējai netic vairāk par 70 procentiem iedzīvotāju. «Nepiekrītu tam, kas teikts arī attiecībā uz politiķiem, kuri iepriekš vadījuši šo nozari, ka politisku vēlmju dēļ izsaimniekots sociālais budžets, jo pēdējo vismaz trīs ministru laikā, tieši krīzes laikā, notika samazinājumi un nekādus populistiskus gājienus mēs nevarējām atļauties, jo budžeta uzkrājums bija jāizlieto tam, lai samaksātu pensijas,» teic I. Jurševska.

Vienmēr atklāti

Bijušais labklājības ministrs Uldis Augulis, kas pildīja ministra pienākumus tieši krīzes laikā un bija ministrs, kam pensionāriem bija jāizskaidro pensiju apcirpšana 2009. gada vasarā, un tagadējais Saeimas deputāts atzīst: «Jautājums, kāda ir tā patiesība, ko vēlas pateikt ministrs? Es vienmēr esmu runājis atklātu valodu, jo krīzes karstumā, kad bija jāsamazina sociālā budžeta izdevumi visām sociālajām grupām, bija jārunā atklāti un jāpanāk vienošanās. Un domāju, ka mums tas izdevās. Tas bija smagākais krīzes laiks.» Satversmes tiesa gan pēcāk atjaunoja pilnu pensiju izmaksu, taču, kā uzsver U. Augulis, «pensionāri negāja uz ielas» un daļa pat bija gatavi atteikties no desmit procentiem pensijas. Tas nozīmē, ka pensionāri ciena atklātu valodu, taču jautājums, kā labklājības ministrs runā ar cilvēkiem. «Pensiju sistēma ir tā veidota, lai būtu šī solidaritāte, lai pašreizējie strādājošie maksātu pensijas esošajiem pensionāriem, kuri savulaik strādājuši, – saprotams, viņi nevarēja uzkrāt pensijas tiešā veidā, taču viņu darba mūžs ir jānovērtē, pateicoties šodienas pensionāriem, mums ir neatkarība. Protams, šobrīd, kad tiek plaši runāts par ekonomikas augšupeju, ir daudz vieglāk runāt par pensijām.» Lai arī ko piedēvētu ZZS, «mums nav aktuāli prasīt ministres demisiju, lai viņa pati mēģina labot savas kļūdas», tā U. Augulis. ZZS ar skaļiem paziņojumiem nemētāsies, bet pragmatiski gatavos likumprojektus apspriešanai parlamentā, kas būs vērsti pensionāru atbalstam. «Skaļu paziņojumu par labklājības ministra demisiju nebūs,» apliecina I. Jurševska, kas vada ZZS biroju.

Ar pensionāriem saspringtas sarunas

Vēl viena bijusī labklājības ministre Dagnija Staķe (ministre no 2002. līdz 2007. gadam), kuras laikā tika ieviestas pensiju piemaksas, atceras, ka sarunas ar pensionāriem bieži vien bijušas saspringtas, jo vecāka gadagājuma cilvēki ļoti saasināti uztver jebkuras ziņas par pensijām. Pensiju piemaksas sistēmā ir viens no instrumentiem, kā tika novērtēts pensionāru padomju laika stāžs (toreiz 19, tagad 70 santīmu par katru darba stāža gadu līdz 1996. gadam). «Jā, mēs sākām maksāt piemaksas no sociālā budžeta, taču tobrīd neredzēju citu izeju, pensionāri arī stingri pastāvēja uz savām prasībām, ka tās jāsāk maksāt. Tomēr nekādā veidā nepiekrītu tam, ka dēļ šīm piemaksām būtu «izkleķerēts» sociālais budžets,» saka D. Staķe. Kā oficiālais iemesls, kāpēc viņa pameta ministres amatu, bija nespēja panākt pensiju pieaugumu tādā apmērā, kā tobrīd vēlējās parlaments, bija arī prasība no pensionāriem dubultot pensiju piemaksas. «Šīs jomas amats ir ļoti grūts, jo jāstrādā tā, lai nebūtu sociālās spriedzes un ministram nevajadzētu būt tam, kas šo spriedzi starp sociālajām grupām uztur,» spriež D. Staķe.

Avots: nra.lv /Inga Paparde