• Tweet

Satversmes tiesa atzina par Satversmei atbilstošām normas, saskaņā ar kurām valsts un pašvaldību izglītības iestādēs vispārējās izglītības programmas pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē īstenojamas tikai valsts valodā. Tiesa secināja, ka valsts izveidotā mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programma, kuru trīs akadēmisko stundu apjomā nedēļā bez maksas ir iespēja apmeklēt ikvienam izglītojamam pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, pienācīgi nodrošina mazākumtautību valodas, kultūras un etniskās savdabības saglabāšanu un attīstīšanu.

Apstrīdētās Izglītības likuma normas noteic vispārējās izglītības iegūšanu tikai valsts valodā. Pieteikumu iesniedzēji – izglītojamie, kas sevi identificē ar Latvijā dzīvojošu nacionālo minoritāti, – uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 114. pantā noteiktajām mazākumtautībām piederošo personu tiesībām saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam. Tiesa apstrīdēto normu satversmību vērtēja arīdzan kopsakarā ar Satversmes 112. panta pirmajā teikumā noteiktajām tiesībām uz izglītību.

Satversmes tiesa secināja, ka valstij ir pienākums izveidot tādu izglītības sistēmu, kas arī attiecībā uz mazākumtautību izglītojamiem atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās principiem un nodrošina viņu tiesības apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Turklāt valstij šā pienākuma izpildē ir jāņem vērā arīglītojamo individuālās spējas un vajadzības, tostarp speciālās vajadzības. Tiesa vērsa uzmanību uz valsts rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmu tā izveido un kā nodrošina pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Šajā aspektā tiesa ņēma vērā arī Latvijas īpašos apstākļus, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā, un to saistību ar aktuālo situāciju valsts valodas lietojuma jomā. Valstij ir jāveicina un jāstiprina latviešu valodas lietojums Latvijā, lai nodrošinātu citstarp pie mazākumtautībām piederošu personu, kā arī citu cilvēku tiesības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību. Šis pienākums ietver arī valsts valodas lietojuma veicināšanu ikvienā izglītības pakāpē.

Visupirms Satversmes tiesa pārbaudīja to, vai likumdevēja izvēlētais mazākumtautību tiesību nodrošināšanas veids, proti, interešu izglītības programmas izveide, atbilst Satversmes un Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību standartiem. Tiesa atzina, ka interešu izglītība ir piemērots līdzeklis mazākumtautības valodas, kā arī ar mazākumtautību kultūru un etnisko savdabību saistīta satura apguvei gan pirmsskolas izglītības pakāpē, gan pamatizglītības pakāpē, gan arī bērniem ar speciālām vajadzībām. Lai arī interešu izglītības nodarbību apmeklēšana ir brīvprātīga, tas pats par sevi nav tāds apstāklis, kas liktu apšaubīt valsts pozitīvā pienākuma izpildes pienācību.

Tāpat tiesa konstatēja, ka Ministru kabinets, izpildot tam likumdevēja piešķirto pilnvarojumu, ir izveidojis mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības paraugprogrammu un tās īstenošanas vadlīnijas. Pedagogiem ir pienākums šo programmu individualizēt un nodrošināt atgriezenisko saiti tās īstenošanā. Savukārt pašvaldībām ir ilgtermiņa pienākums nodrošināt minētās programmas bezmaksas pieejamību ikvienam bērnam, kura vecāki vai likumiskie pārstāvji ir iesnieguši attiecīgu iesniegumu. Minētais pienākums ir īstenojams likumā noteiktajā apmērā – trīs stundas nedēļā. Šāds stundu skaits gan pirmsskolas izglītības pakāpē, gan pamatizglītības pakāpē ir uzskatāms par pietiekamu mazākumtautības valodas, kā arī etniskās un kultūras savdabības pienācīgai apguvei, turklāt valsts un pašvaldību izglītības iestādes nav ierobežotas ar mazākumtautību saturu saistīta interešu izglītības piedāvājuma paplašināšanā.

Valsts un pašvaldību izglītības iestādēm pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē ir jāsniedz papildu atbalsts valsts valodas prasmes apguvei tiem izglītojamiem, kuriem tas nepieciešams. Līdz ar to valsts ir izveidojusi mehānismus vispārējās izglītības kvalitātes nodrošināšanai un kontrolei. Savukārt attiecībā uz izglītojamiem ar speciālām vajadzībām Satversmes tiesa atzina, ka valsts valodas apguve mazina risku izglītojamiem ar speciālām vajadzībām tikt izolētiem no sabiedrības un veicina viņu patstāvību. Pienākums nodrošināt bērniem ar speciālām vajadzībām individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas efektīvai apguvei noteiktos gadījumos var ietvert arī dzimtās valodas lietojumu, kad tas atbilst bērna vislabākajām interesēm.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secināja, ka valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu interesēm atbilstošu izglītības procesu, kas ietver pienācīgas pie mazākumtautībām piederošu personu iespējas apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās principiem. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 114. pantam kopsakarā ar 112. panta pirmo teikumu.

Apstrīdētās normas stājās spēkā vairāk nekā desmit mēnešus pēc to izsludināšanas dienas, bet attiecībā uz dažām klašu grupām tās vēl pat nav stājušās spēkā. Tiesa atzina, ka šādā laika posmā ir iespējams pienācīgi sagatavoties apstrīdēto normu ietekmei. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantā noteiktajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam.