• Tweet

Kara sākums Ukrainā bija kā tests Eiropas energoneatkarībai. Kad valstis pamazām saprata, ka ar Kremļa “Gazprom” tirgoties vairs nevar, sākās cīņa par resursiem. Sašķidrināto gāzi rietumi meklēja Persijas līcī un ASV. Tikmēr Latvija bija un ir vienīgā Baltijas valsts, kas ne pirms kara, ne arī tagad būtu parūpējusies par savu sašķidrinātās gāzes termināli.

Kā vēsta TV3 raidījums “Nekā personīga”, pateicoties arī siltajai ziemai, Krievijas draudi nosaldēt rietumus izgāzās. Tomēr Latvija no pieredzētā nav mācījusies. Kā saka vairāki privātie energotirgotāji, atšķirībā no leišiem un igauņiem, mums nav kopējās energostratēģijas, kas kavē valsts attīstību. Un neļauj mums justies droši, ka gāze un elektrība pietiks.

Ja līdz Putina orku iebrukumam tā sauktais Eiropas “Zaļais kurss” iekustējās lēni, tad karš to restartēja. Energotirgus speciālisti nebaidās teikt, ka šobrīd esam liecinieki revolūcijai, ko var salīdzināt ar 90.gadu sākumu, kad no plānveida ekonomikas iesoļojām kapitālismā. Zinātnieki un uzņēmēji aktīvi attīsta jaunus elektroenerģijas ieguves un uzglabāšanas veidus. Lielvalstis jau šobrīd cīnās par jaunajām tirgus nišām. Aktīvi pēta iespējas, piemēram, elektrību uzglabāt, to pārvēršot ūdeņradī. Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs Edvards Kušners pārmet, ka par energonākotni Latvija nedomā: “Ilgtspējas izaicinājumi pasaulē nozīmē transformāciju visai ekonomikai, visai sociālpolitiskajai sistēmai. Ko tas nozīmē Latvijai, kādi būtu mūsu risinājumi, kā mēs redzam savu vietu pasaulē nākotnē, – es domāju, ka šī diskusija mums, diemžēl, nav sākusies. Un politikas ilgstpējības kā tādas Latvijas republikā nav.”

Latvija diskutē par vakardienas jautājumiem, izmantojot aizvakardienas metodes, tā pauž Kušners. Bet patiesībā būtu jādomā daudz vairāk nākotnes virzienā. Piemēram, kur mums būs ūdeņraža stacijas un kā tās iekļausies infrastruktūrā. Vai arī jāplāno stratēģiski, kas notiek ar gāzes patēriņu, vai un kā no tā pamazām atbrīvojamies, ja politiski šo mērķi sev izvirzām, kas arī nav darīts. Tad secīgi jautājums, kas notiek ar Rīgas TEC, kas elektrību un siltumu ražo ar gāzi.

“Mums kaimiņi, līdzīgi kā ekonomikā un citās jomās, ir vidēji pa desmit gadiem priekšā. Fakts, ka igauņi gigantiska apjoma enerģijas uzkrāšanas projektu, kas ir tīri atjaunojamās enerģijas pavadonis, viņi šo projektu sāka 2009.gadā. Vai mēs tajā laikā par to diskutējām?” vaicā Kušners.

Privātie energotirgotāji un nozares eksperti pārmet, ka Latvijai nav vienotas stratēģijas, kā attīstīt energonozari. Kamēr šādu dokumentu sev neesam izveidojuši, nākotnes redzējuma valstī nebūs. Un arī pēctecība lēmumiem un plāniem izpaliks.

“Latvijā nav enerģētikas stratēģijas. Nav vienota dokumenta, kur jebkurš varētu paskatīties un saprast, kur Latvija iet enerģētikā. Mums principā šāda dokumenta nav,” saka “AJ Power” uzņēmumu grupas vadītājs Roberts Samtiņš.

Savukārt “Enefit” valdes priekšsēdētājs Krists Mertens raidījumam “Nekā personīga” pauda: “Manuprāt ļoti svarīgi, lai tāds būtu, jo tad mēs varētu saprat, uz kurieni mēs visi tad gribam iet.”

“Abās kaimiņvalstīs ir šādas stratēģijas – apstiprinātas parlamentā, kas ir būtiski. Tas ir kā valsts likumdošanas akts. Cik ir mainījušies ministri, pirmajā pusgadā viņi visi stāsta, ka būs tie, kas kaut ko darīs… Un tad viņi iedzīvojas tajās vietiņās,” sacīja Latvijas atjaunojamās enerģijas federācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Irbe.

Fakts, ka Latvijai nav skaidra enerģētikas plāna, ko mēs kā valsts darīsim pēc pieciem, desmit gadiem, draud ne tikai ar atpalicību. Tas neļauj arī pašvaldībām, piemēram, Rīgai skaidri plānot savu izaugsmi un meklēt veidus kā stiprināt energoneatkarību.

Rīgas domes priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis (PP) norāda: “Mūsu interesēs ir mazākais iespējamais tarifs iedzīvotājiem. Ja mēs skatāmies uz “Rīgas siltumu”, kur mēs esam mazākuma akcionārs, stratēģija tur ir skaidra. Mums pirms diviem gadiem mums bija 30% atjaunojamo resursu, tagad or 50%, līdz 2027.gadam vismaz 80%, bet līdz 2030.gadam 90%. Mēs esam iepirkuši gāzi šai sezona pa trīs reizes lētāku tarifu nekā iepriekš. Man neatbildēts jautājums ir cits- 70% no siltuma mēs aizvien pērkam no “Latvenergo” un tarifs ir bijis 30%, pat 50% lielāks nekā mēs paši spējam saražot. Te ir jautājums – kā tas ir iespējams, ja siltums “Latvenergo” ir blakus produkts.”

Satversmes aizsardzības birojs, kam likumā noteikts uzdevums rūpēties arī par valsts ekonomiskās suverenitātes apdraudējumiem, savā pēdējā ziņojumā brīdina – ir augsta iespējamība, ka Krievija var pieņemt lēmumu pilnībā apturēt jebkādas energoresursu piegādes Eiropai, lai tās sodītu par atbalstu Ukrainai. Šāds scenārijs visticamākais būs situācijā, kad Eiropas valstu energoresursu rezerves būs zemas un pastāvēs liels vietējais pieprasījums. Tad Krievijas enerģētikas šantāžai pret Eiropas valstīm SAB ieskatā būtu potenciāli lielākais efekts.

“Jā, mēs saskatām, ka tas varētu būt Krievijas šantāžas ierocis,” saka SAB priekšnieks Egils Zviedris.

Pagājušogad, kad politiķi gatavojās vēlēšanām, VARAM ministrija aizsāka programmu, kas ļāva saņemt līdzfinansējumu no valsts, ja iedzīvotāji par saviem līdzekļiem gāzes katlus nomainīja pret cita veida apkuri. Vai uzstādīja saules paneļus. To varēja atļauties sabiedrības turīgākā daļa. Tomēr šie risinājumi pretī pieprasa arī infrastruktūras jaudas palielināšanu sadales un augstspriegumu tīklos, par ko maksāsim mēs visi. Savukārt pārējiem, kuri paliks ar gāzes apkuri būs spiesti maksāt augstākus sadales tarifus par gāzes infrastruktūras uzturēšanu. Kā norāda Eduards Kušners no Latvijas bankas – turpinot šādu politiku, mēs apzināti daļu sabiedrības dzīsim dziļāk nabadzībā. Līdzās tam no valsts līdzekļiem vairojot turīgāko dzīves līmeni. Un tas ir tieši pretējs tam, ko mudina stimulēt Eiropas zaļais kurss – sociāli taisnīgu pārejas ideju.

Raidījums “Nekā personīga” vaicāja Ekonomikas ministrijai, cik Latvija gadā maksā par pirms 10 gadiem izbūvēto TEC-2. Šiem darbiem tika ņemts kredīts. Ministrija ieteica vērsties “Latvenergo”. Savukārt uzņēmums skaidru atbildi tā arī nesniedza sakot, ka “Latvenergo” finansē savus ieguldījumus ar peļņu un kredītiem. Aizņēmumiem atmaksas termiņi esot dažādi. Un kopš TEC būvniecības pabeigšanas aizņēmumu portfelis jau ir vairākas reizes refinansēts. Savukārt komentējot TEC2 darbu, “Latvenergo” apgalvo, ka ar gāzi darbinamās centrāles pagājušajā rudenī paglābušas Latviju. Ja nebūtu TEC, tad daudzos brīžos elektrības cenas Latvijā būtu ievērojami augstākas vai pat būtu piedzīvots tā saucamais “blackouts”.