• Tweet

Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministra Edmunda Sprūdža nodokļu «optimizācijas» shēma ir klasiska, bet daudzviet pasaulē tā tiek stingri ierobežota, Neatkarīgajai pastāstīja bijušais Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors, ekonomisko zinātņu doktors, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) profesors Kārlis Ketners.

Viņš šajā jautājumā RTU studentiem lasa speciālu kursu un ir izpētījis dažādu valstu pieredzi.

Jāatgādina, ka, jau būdams valsts amatpersonas statusā, E. Sprūdžs pērnā gada beigās no viņam piederošās SIA Sensum Solutions (agrākais nosaukums – SIA Hansa World Latvia) aizņēmās 108 408 latus, kas ministra jau tā lielās kopējās parādsaistības palielināja līdz 409 000 latu.

Darba algas aizstāšana ar aizdevumiem valdes locekļiem, kuri vienlaikus ir arī šo uzņēmumu īpašnieki, ļauj «optimizēt» uzņēmējiem tik netīkamās sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (35,09%) un iedzīvotāju ienākuma nodokli (25%).

Reformu partijas biedros Neatkarīgās publikācija par ministra izmantoto nodokļu optimizācijas modeli radīja asu pretreakciju. Viņi publiski stāstīja, ka E. Sprūdža gadījums nav salīdzināms ar nesen nokauninātā Vienotības Saeimas frakcijas vadītāja Dzintara Zaķa piekopto nodokļu «optimizācijas» shēmu.

Neatkarīgā piekrīt, ka E. Sprūdža un Dz. Zaķa gadījumi nav identiski. Nokauninātais Dz. Zaķis «optimizēja» aptuveni 8000 eiro. Turpretī, lai saņemtu algā minētos 108 408 latus, E. Sprūdžam būtu jāšķiras no 54 000 latu un viņam piederošajai SIA Sensum Solutions – vēl no 39 120 latiem. Abos gadījumos «optimizēti» arī dažādi nodokļi. Dz. Zaķis «optimizēja» pievienotās vērtības nodokli, bet E. Sprūdžs obligātās sociālās iemaksas, no kurām tiek maksātas pensijas, un iedzīvotāju ienākumu nodokli, no kura dzīvo ministra pārraudzītās pašvaldības.

Sintētiskās dividendes

Kā norādīja profesors K. Ketners, E. Sprūdža īstenotā shēma parasti tiek lietota labuma gūšanai pirms dividenžu izmaksas. Pasaulē tā parasti tiek pieskaitīta t.s. sintētiskajām dividendēm (angliski – constructive dividends). Profesors pastāstīja, ka šī nodokļu optimizēšanas shēma pasaulē tiek ierobežota, «jo tādējādi pēc būtības notiek uzņēmuma vājināšana. Tā vietā, lai attīstītu uzņēmumu, nauda atrodas pie akcionāra vai uzņēmuma darbinieka. Tā ir naudas līdzekļu izņemšana no uzņēmuma sintētisko dividenžu veidā. Piemēram, Lielbritānijai un Kanādai šādiem gadījumiem likumdošanā ir speciāls regulējums. Latvijai šāda regulējuma nav,» skaidroja K. Ketners.

Atalgojuma aizstāšana ar dividendēm bezprocentu aizņēmuma veidā, pēc profesora teiktā, labuma saņēmēju nostāda nevienlīdzīgā situācijā ar pārējiem. Vispirms persona gūst labumu agrāk, nekā tiek izmaksātas dividendes – tādējādi labuma guvēja līdzekļus neskar inflācija. «Labuma saņēmējs tiek nostādīts nevienlīdzīgā situācijā, pazūd nodokļu neitralitāte. Piemēram, es taču nevaru aiziet uz savu darbavietu RTU un palūgt aizdot kaut vai tūkstoti. Šādu labumu var gūt tikai tas uzņēmējs, kurš izmanto savu uzņēmēja stāvokli. Tā ir sev labvēlīgākas situācijas radīšana, salīdzinot ar pārējiem nodokļu maksātājiem,» teica K. Ketners.

Parādu slogs

Abstrahējoties no konkrētā «optimizācijas» shēmas realizētāja, K. Ketners Neatkarīgās iepriekš aprakstīto ministra nodokļu optimizācijas modeli raksturoja šādi: «Tā ir viena ienākuma aizstāšana ar citu ienākumu, un, šķiet, šī optimizēšanas shēma mazliet nav pabeigta, proti, nav notikusi dividenžu izmaksa. Neesmu pētījis, vai konkrētajam uzņēmumam ir pietiekama peļņa dividenžu izmaksai.»

Ja aizdevums tiks atdots no izmaksātajām dividendēm, valsts saņems 15% uzņēmumu ienākuma nodokli un 10% kapitāla pieauguma nodokli, bet sociālās iemaksas jebkurā gadījumā būs «optimizētas».

Gadījumā, ja uzņēmumam nav līdzekļu dividenžu izmaksai, pēc profesora teiktā, risinājums būs uzņēmuma aizņēmums bankā, kur uzņēmums par priekšlaikus izmaksātajām dividendēm būs spiests bankai papildus maksāt procentus par aizņēmumu un komisiju par kredīta apkalpošanu. «Kaut gan, ja kopējais aizņēmēja parāds veido vairāk nekā 400 000 latu – nezinu, kā to var atmaksāt ar ministra algu,» brīnījās profesors. Viņš atgādināja KNAB atziņu, ka lieli parādi paaugstina korupcijas risku.

Minimālie procenti

Piešķirot bezprocentu aizdevumu, uzņēmums darījumā ar saistīto personu negūst ienākumus, tāpēc šādā darījumā nosacīti veidojas zaudējumi, norādīja K. Ketners. Uzņēmumam, kurš piešķir bezprocentu aizņēmumu, būtu jāpalielina apliekamais ieņēmuma nodoklis par sešiem procentiem – minimālo procentu likmi, ko nosaka Civillikums par kapitāla izmantošanu. «Piemēram, Vācijā šādos gadījumos attiecinās Abgaben Ordnung (Nodokļu piemērošanas likums) 42. paragrāfu un vērtēs, vai uzņēmums šajā gadījumā rīkojies kā gādīgs saimnieks un vai tas saņem naudu par aizdotajiem līdzekļiem. Var traktēt arī tā, ka šie atlaistie procenti veido ienākumu fiziskajai personai, kuri būtu jādeklarē un jāsamaksā nodoklis,» stāstīja profesors.

«Taču Latvijā šādas situācijas nav likumos aprakstītas. Likuma Par uzņēmumu ienākuma nodokli 12. pants neatrunā šādus gadījumus. Principā gan nav starpības, vai es jums sava uzņēmuma saražoto preci pārdodu lētāk, vai arī dodu bezprocentu aizdevumu,» skaidroja K. Ketners.

Daudzās attīstītās valstīs ir paredzēta atbildība par uzņēmuma finansiālā stāvokļa pasliktināšanu. Turklāt aizdevumi uzņēmumu akcionāriem un vadībai tiek aplikti vismaz ar uzņēmuma ienākuma nodokli, kas būtiski ierobežo šīs «optimizācijas» shēmas izmantojumu.

Avots: nra.lv /Uldis Dreiblats, Ritums Rozenbergs