• Tweet

Kas notiek Vladimira Putina galvā. Tas šo dienu laikā, šķiet, ir biežāk uzdotais jautājums. Murgainie un sagrozītie vēstures fakti, kuros balstīts attaisnojums asiņainajam karam Ukrainā, par patiesību tiek uzskatīts tikai Krievijā. Ja paraugāmies uz Putina valdīšanas laiku, varam secināt – šim karam viņš gatavojies jau kopš nokļūšanas Krievijas līdera amatā.

“Domāju, ka modernajā pasaulē vienpolārs modelis ne tikai nav pieņemams, bet vispār neiespējams. Un ne tikai tāpēc, ka viena līdera vadībā modernajā pasaulē nepietiks ne militāri politiskie, ne ekonomiskie resursi. Bet, kas vēl svarīgāk – pats modelis ir tāds, kas nedarbojas. Jo tajā nav morāli līdzvērtīga bāze modernajai civilizācijai,” savulaik paudis Putins.

Šī Putina runa tiek uzskatīta par pagrieziena punktu Krievijas politikā. Viņaprāt, ir pienācis laiks izbeigt ASV dominanci, ko Putins dēvē par vienpolāro pasauli.

Putins uzskata, ka PSRS sabrukums bijusi lielākā ģeopolitiskā katastrofa 20. gadsimtā. Vislielākā katastrofa bija tieši krieviem, jo tas viņu valsti padarīja sašķeltu un nepilnīgu. Tāpēc Putina plāns bija atkal apvienot vēsturiskās krievu zemes.

“Ir tādi, kas vēlas no mums kaut ko nokost. Bet viņiem, kas to gatavojas darīt, būtu jāzina, ka mēs zobus izdauzīsim, lai viņi nespētu iekost,” sacīja Putins.

Liela ietekme Putina pasaules redzējumā ir Krievijas prezidentam pietuvinātam ideologam Aleksandram Duginam. Viņaprāt, Putins un Krievija vēlas pasaulei pierādīt, ka ar Krieviju jārēķinās, tās viedoklis jārespektē. ”Krievu pasaule” ir kā atsevišķas civilizācijas ideja, kam jānostājas pret Rietumiem. Un tāpēc Krievija ir gatava maksāt pašu augstāko cenu un arī karot, lai to pierādītu. Tā teik,t iet līdz galam, neskatoties uz arī asiņainiem un smagiem zaudējumiem.

Aleksandrs Djugins norāda: “Ja ASV nevēlas sākt karu, jums ir atklāti jāatzīst visai cilvēcei, ka ASV vairs nav unikālais pārspēks. Atzīstiet to un nebūs kara. Bet mēs saprotam, ka mūsu pozīcija ir tāda, ka ejam cīņā līdz pat galam, lai ikvienam parādītu, ka ASV vairs nav unikālais pārspēks. Tas ir ļoti nopietni. Jo mēs pavisam nopietni nodemonstrēsim un apstiprināsim, ka mēs ieejam multipolārā pasaulē. Situācija Sīrijā, Ukrainā – jebkur, ir tikai un vienīgi mēģinājums to pierādīt. Mēs to nevēlamies, bet saprotam – ja mēs par to nebūsim gatavi maksāt visu cenu, mēs tur nenokļūsim.”

Lai šo pašu izdomāto ideoloģiju ieviestu dzīvē, tam pēdējo gadu laikā pielāgots viss. Sākot ar jaunām vēstures grāmatām ar bieži vien izdomātiem faktiem par Krievijas varenību, beidzot ar miljardiem armijas stiprināšanai, totālu mediju kontroli un varas vertikāles izveidošanu.

Uzņēmējs Mihails Hodarkovskis savulaik pauda: “Es ticu, ka mūsu valstī iespējams izveidot normālu demokrātisku sabiedrību. Bet, lai to izdarītu, kādam ir jābūt pirmajam, kurš no tā nenobīstas. Es nebaidos.”

Pirmo divu prezidenta termiņu laikā Putins neitralizē nepaklausīgos oligarhus. Pamazām valsts īpašumā tiek pārņemti lielākie masu mediji. Tie rada Putina mačo līdera tēlu. Viņš redzams, sēžot iznīcinātāja pilota kabīnē, zemūdenē, braucot ar motociklu un lamājot kompāniju direktorus par nepadarīto.

Politologs Dmitrijs Oreškins sacīja: “Krievija no valsts, kas virzās normālā civilizētas eiropeiskas valsts virzienā, nonākusi pie spēcīgi izteiktas aziātiskas despotijas. Izmantojot marksisma terminus, runājot par aziātisko pieeju, gan arī valsts pārvaldes organizācijas terminus, kur tiek izmantots nevis termins ”valsts”, kad vairs nav valstisku institūciju… Formāli tās darbojas, bet patiesībā nekas no tām vairs nav atkarīgs. Nav neatkarīgu tiesu, nav neatkarīga parlamenta, nav neatkarīgas preses. Putins izveidojis ideālu varas vertikāli, kur viņš atrodas augšā un viņam pieder viss.”

Vairākkārt Krievija uzbrukusi neatkarīgām valstīm. Pasaule uz to mierīgi noraudzījusies, ieviesusi dažas ekonomiskās sankcijas, kas Krieviju tā arī nespēja atturēt no jaunu uzbrukumu rīkošanas. 2008. gads Gruzija. Putins paziņo, ka gruzīni sāka pirmie. Krievija tikai aizstāvējās.

“Šajā laikā mēs centāmies sazināties ar Gruzijas vadību. Visi atteicās ar mums kontaktēties. Gruzijas armijas tanku kolonnas sāka uzbrukumu no Chinvali. Bet pirms tam bija sarīkots masīvs Grad tipa raķešu uzbrukums. Un mēs sākām zaudēt savus karavīrus,” sacīja Putins.

Kad Krievija karo – Gruzijā, Ukrainā vai Sīrijā – Putina popularitāte Krievijā pieaug. Pirms Krimas okupācijas pasaule piedzīvo jauna veida karu. Hibrīdkara operācijās piedalās valsts kontrolēti mediji. Karavīri bez atpazīšanas zīmēm iebrūk Ukrainā tikai pēc tam, kad mēnešiem ar socioloģisko aptauju palīdzību mērīts sabiedrības viedoklis. Un secināts, ka Krievijas okupācijas spēku ienākšana tiks atbalstīta.

Hibrīdkarš kļūst par jauno Krievijas ieroci. Krievija atklāti atbalsta dažādās valstī pastāvošos grupējumus, kas līdzīgi kā kataloņi Spānijā vēlas iegūt neatkarību. Hakeri iejaucas citu valstu vēlēšanās un referendumos.

Mediji un opozīcija piedzīvo vēl nebijušu varas iestāžu uzbrukumu. Likumi tiek grozīti tā, lai brīvas preses nebūtu un opozīcijas partijas būtu iespējams likvidēt. Politiķus arestēt. Tie, kuri nepakļaujas, no valsts aizmūk vai arī dzīvi beidz melnos plēves maisos.

Krievijas opozicionārs Boriss Ņemcovs sacīja: “Es uzskatu, ka mums nav tiesību pret draudzīgu valsti tā izturēties. Tas ir zemiski un bezkaunīgi. Bet galvenais – tas nodara ļaunumu Krievijai. Es ilgi domāju, kādi ir Putina argumenti, lai tā uzvestos. Kaut jel daži. Pati vienkāršākā atbilde ir tāda – viņš ir slims cilvēks. Bet tad es padomāju – nē, viņš ir ne tikai slims cilvēks, bet arī cinisks un zemisks cilvēks.”

Borisa Ņemcova sabiedrotais Vladimirs Kara-Murza divu gadu laikā divas reizes piedzīvojis mēģinājumus viņu noindēt. “Un es nespēju paelpot. Un tajā stāvoklī, kad tu tur guli, un centies ievilkt gaisu. Es jutu, ka dzīvība lēnām aiziet no visa ķermeņa. Un es atceros to skaidro sajūtu – tas ir viss,” sacīja Vladimirs Kara-Murza.

2006. gadā tika nogalināta Anna Poļitkovska. 2014. gadā Aleksandrs Ļitviņenko, agrākais specdienesta aģents, kurš bija apgalvojis, ka Putins pasūtījis Poļitkovskas nāvi, tika nogalināts ar radioaktīvu tēju.

Anna Poļitkovska nav vienīgais žurnālists, kurš šo gadu laikā noslepkavots. Mīklainos apstākļos Ārikā tika nošauti trīs laikrasta “Novaja Gazeta” žurnālisti, kuri centās pētīt, ko tur dara par Krievijas prezidentam privāto armiju sauktais ”Vagner” grupējums. Viņi bijuši Ukrainā 2014.gadā, pēc tam Sīrijā.

Arī šobrīd Ukrainā aizsūtīti nogalināt prezidentu Zelenski. Viņi dara netīro darbu, jo ir pa pusei privāts veidojums, bet ar ciešām saitēm varas aprindās. Vāgneriešu jumtu tur tā saucamais Putina pavārs Jevgēņijs Prigožins. Komandieris Dmitrijs Utkins savulaik dienējis speciālajos militārajos spēkos.

Zīmīgi, ka tieši “Novaja Gazeta” galvenais redaktors pagājušā gada decembrī saņēma Nobela miera prēmiju.

“Es jūs visus lūgtu piecelties un veltīt minūti klusuma brīdim, lai pieminētus visus kolēģus reportierus, kuri šīs profesijas dēļ atdevuši dzīvību. Un atbalstīsim tos, pret kuriem tiek vērsta izsekošana. Es vēlos, lai žurnālisti mirtu veci,” pauda “Novaja Gazeta” galvenais redaktors Dmitrijs Muratovs.

“Novaja Gazeta”, TV “Dozd”, radio “Exo Moskvi” bija pēdējās brīvās preses paliekas Krievijā. Šonedēļ Putins pielika punktu arī viņiem.

“Kultūra Krievijas valdībā un politikā visvairāk atgādina cietumu. Tu nevari izrādīt nekāda veida vājumu, tu nevari atkāpties, iesaistīties pārrunās. Tas ir uzvari-zaudē. Kad stiprais pārņem vārgāko. Un Putins domā, ka viņš ir stiprs. Viņam ir pārliecība, ka viņš ir vislabākais, stiprākais. Viņš ir kā mafijas boss ar kodolieročiem,” sacīja Bils Brauders, investīciju kompānijas “Hermitage Capital Management” līdzdibinātājs un vadītājs.

“Daudzi saka, jūs esat pārcilvēcīgi ietekmīgs. Un viņi saka, ka jūs varat dabūt visu, ko jūs vēlaties. Visu. Ko jūs vēlaties? Pasakiet Amerikai, pasakiet pasaulei. Ko Vladimirs Putins vēlas? Es vēlos, lai Krievija būtu tāda kā tikko aprakstīju. Tā patiešām ir mana visdziļākā vēlme. Es vēlos, lai cilvēki ir laimīgi. Un lai partneri visā pasaulē gribētu un tiektos attīstīt attiecības ar Krieviju,” sacīja Putins.

Dmitrijs Gordons un Mihails Hodarkovskis: “Draugi, es ceru, ka man joprojām ir morālas tiesības jūs saukt par saviem draugiem. Es pirmo reizi ar jums runāju 2014. gadā. Un visļaunākajos murgos nespēju iedomāties, ka otro reizi jūs uzrunāšu šādi. Es nezinu neko citu, ko jums pateikt kā tikai piedodiet… Piedodie!”