• Tweet

Lai arī esmu nevainīgs, cietumā esmu pavadījis jau vairāk nekā trešdaļu no piespriestā soda, izdevumam “Privātā Dzīve” norāda bijušais Ventspils mērs Aivars Lembergs.

“2021. gads nav no tiem, par kuriem īsti nav, ko atcerēties. Diemžēl to vairumā gadījumu piepilda sēru un skumju ziņu kopums. 9. janvārī Jēkabpilī 95. dzimšanas dienā kopā ar radiniekiem baltā smilšu kalniņā guldījām mūsu māmuļu, vecmāmiņu un vecvecmāmiņu Mildu. Viņas aiziešanu noslēdza Covid-19! Vīrusu atnesa medmāsa, procedūru veicēja bez maskas. Pēkšņi ļoti īsā laikā nomira izcils cilvēks, draugs 50 gadu garumā – Latvijas sirdsdziesmu vadītājs Guntis Skrastiņš, bet no Covid-19 – dzīvespriecīgais un omulīgais, pārliecināts Covid-19 pretinieks miljonārs Miša Soifers. No viņiem man atvadīties bija liegts… Tik domās. Pēdējo vēstuli no Gunta saņēmu nedēļu pirms nāves, pats aizrakstīju – trīs dienas pirms viņa nāves. Diezin vai izlasīja… Tā pēkšņi mēs pamainījāmies lomām – uzmundrinājumu un optimismu viesu es. Tāda dzīve…” runājot par aizvadīto gadu, sacīja Lembergs.

“Protams, kā šis gads bez 22. februāra šova – apcietināšanas tiesas zālē. (..) Kad Staļins 1941. un 1949. gadā deportēja daudzus tūkstošus nevainīgu cilvēku, viņš deva laiku savākties un paņemt līdzi pauniņu. Kad Hitlers deportēja ebrejus, arī viņiem tika dots laiks paņemt pašu nepieciešamāko. No Rīgas geto 1941. gadā tie bija 20 kg… Bet es arī esmu nevainīgs. Man Latvijas tiesa nedeva laiku savākties ne minūti, ne sekundi. Pat ne atvadīties no bērniem un sievas. Nevarēju paņemt ikdienas zāles, ārstniecības izmeklējumus un plānveida ārstēšanās plānus, drēbes, apavus, rakstāmpiederumus, telefona numurus un adreses. Tiesa neļāva uz cietumu paņemt pat krimināllietas materiālus. Lietas, kura ilgst no 1999. gada maija un ir par notikumiem laika posmā no 1993. līdz 1995. gadam. Ne lapiņu. Viss palika mājās,” turpināja politiķis.

Viņš norādīja: “Lai arī esmu nevainīgs, cietumā esmu pavadījis vairāk nekā 1/3 no piespriestā soda. Ja būtu notiesāts – pusi no laika līdz pirmstermiņa atbrīvošanai. Pateicoties tautas gudrībai, manis vadītā partija 5. jūnijā Ventspilī guva absolūtu uzvaru pašvaldību vēlēšanās. 55% – piektais labākais rezultāts Latvijā. Par mani nodeva visvairāk balsu. Sirds tencinājums. (..) Šis burvīgais tautas pozitīvisms – jaunības eliksīrs, kurš manu garu uztur cietumā. Vara cenšas atņemt. Nesanāk.”

“Vēl mana burvīgā ģimene ar sirdsmīļoto Mīļsirsniņu, Mīļsieviņu un omulīgo, darbīgo Artūriņu, un lietišķo Martinu, ar suņiem un kaķiem. Bildes, bildes, bildes – katru nedēļu. Ja es būtu uz mūžu ieslodzīts, nežēlīgi noslepkavojis cilvēkus, tad es ar mīļajiem varētu sazināties Skype. Bet es pat neesmu atzīts par vainīgu, tāpēc man nav ļauts komunicēt videorežīmā ar ģimeni. Ļoti humāni, vai ne?” vēstulē izdevumam norāda Lembergs.

Viņš atzina, ka ikdienā dzīvo pastāvīgās ciešanās un sāpēs: “Vainīga mugura, mugurkauls un bruka, kuras ārstēt man liegts. Desmit mēnešos fizioterapeits un neirologs pie manis nav pielaisti ne reizi. Dzīvnieku turēšanas likums aizliedz un nepieļauj, ka dzīvnieki dzīvo ciešanās un sāpēs. Bet uz cilvēkiem šī prasība neattiecas, lai arī esmu zīdītājs. Tiesa to pat nevērtē, ignorē. Lai cieš, lai sāp! Tā viņam vajag, jo tā vēlas Latvijas vara. Mēģinu pierādīt, ka esmu dzīvnieks, ne cilvēks. Izdevīgi. Lai man tas 2022. gadā izdodas!”

Kā zināms, jau šomēnes, 24. janvārī, oficiāli plānots noturēt pirmo tiesas sēdi apelācijas instancē t.s. Lemberga lietā.

Foto: F64