• Tweet

Galvenais maija notikums Latvijas Nacionālajā teātrī (LNT), par ko mediji aktīvi informēja, bija Parīzes Dievmātes katedrāles pirmizrāde. Taču šajā laikā mediju telpā iespraucās vēl kāda ar LNT saistīta ziņa – direktors Ojārs Rubenis, kuram beidzies pilnvarojuma līgums, parakstījis jaunu, kas paredz, ka arī nākamos trīs gadus teātri vadīs viņš.

Tas vēl nav viss – maija vidū dramaturģe Lelde Stumbre interneta vidē palaida savu stāstu par pieredzi ar LNT lugu konkursa kontekstā, Ojārs Rubenis viņai visai skarbi atbildēja. Iemeslu gana, lai aicinātu LNT direktoru uz sarunu.

– Seši gadi LNT direktora amatā jau aizvadīti. Spēlmaņu nakts kontekstā raugoties – šajā laikā teātrim klājas arvien labāk, pēdējos divus gadus pēc kārtas iegūta Gada izrādes balva. Nevar neredzēt, ka mīli teātri, šo darbu. Kā pats vērtē šos sešus darba gadus?

– Man bija svarīgi divi pamatprincipi. Galvenais bija mainīt teātrī domāšanas virzienu. Protams, ka vienkāršākais veids ir ātri visu salauzt, uzbūvēt jaunu shēmu un pēc tās darboties. Tad es, paldies Dievam, sapratu, ka tik kardināli darīt nedrīkst, jo tad sabruks visa sistēma, kas bija ļoti labi izveidota un iestrādāta tomēr 90 gadu garumā. Teātris ir bagāts ar lielām tradīcijām, stabilitāti, un labā nozīmē arī diezgan… Stagnācija ne vienmēr ir slikts variants. Stagnējoši ir pamatprincipi, uz kuriem pamati vispār balstās, un tad vari sākt ar tiem darboties.

Sev par uzdevumu liku neizjaukt to labo, kas ir. Tas bija primārais. Pirmajā rāvienā neatteikties ne no viena mākslinieka vai darbinieka, kurš, manuprāt, no malas skatoties, liktos nevajadzīgs. Mēģināt atrast katram piemērotu vietu. Kā man tas ir izdevies, grūti pateikt. Uz metriem jau balstās ne tikai iepriekšējo gadu repertuāri un teātra vēsture, bet arī teātra stabilitāte. Šajā trakajā laikā jauni cilvēki dažkārt atļaujas dažādas vaļības un rupjības. Teātrī vienmēr tādas lietas atļaujas arī metri, bet viņu klātbūtnē šī situācija ir inteliģentāka. Pietāte dod stabilitāti, ka teātris nesāk ļurkāties. Uzdevums bija, paņemt no vecā labo un mēģināt esošajā iepūst vēl ko, kas man pašam liekas vajadzīgs un interesants.

Protams, svarīgi bija arvien vairāk un vairāk piesaistīt jaunu auditoriju. Es savā naivumā, protams, domāju, ka man jau tas ārkārtīgi forši un ātri izdosies – uztaisīšu vienu vai divas trakas izrādes, un jaunieši velsies aumaļām. Izrādās, tas tā nav. Esmu sapratis, ka uz pilnīgi jocīgām, neordinārām mākslas meklējumu izrādēm nāk tikai kādi divi trīs tūkstoši skatītāju. Tie, kas principā ir gatavi apmeklēt ļoti daudz ko. Līdz ar to vīzija, ka uz Nacionālā teātra bāzes sākšu veidot jaunu teātri, man sabruka, parādījās cita domāšana – nepazaudēt labo veco, arī labo veco auditoriju, kuras bērni un mazbērni pārmanto lietas, un lēnā garā pievilkt klāt jaunus, savādāk domājošus cilvēkus. Pateicoties tam, ka es varēju uzaicināt Kirilu Serebreņņikovu tieši ar Mirušajām dvēselēm – šī izrāde kļuva par zināmu pagrieziena punktu arī vecāka gadagājuma skatītāju domāšanā. Tā nebija tik kontraversāla, lai galīgi noraidītu, bet ne arī tik precīzi uz vecajiem pamatiem likta. Abonementi – mums tie arvien ir, un paldies viņiem – tā ir forša publika, bet savos 20–30 gados redzējusi visu. Pat tur vecāki cilvēki teica – jā, nu šitas bija kaut kas tāds, pēdējos gados savādāks un patiesībā – gandrīz vislabākais, ko esam redzējuši. Tas man bija liels novērtējums – ne tikai kritikas un teātra sabiedrības atzinums, bet arī skatītāju, jo viņi samaksā ar savu biļeti, un ar to man jārēķinās.

Zini, vadītājs jau par savām neizdarītām lietām un kļūdām nerunās. Labās lietas, kas izdarītas – noturēti skatītāji. To skaits ir pieaudzis, un tagad ir tā, ka izrāžu un skatītāju skaits ir tuvu maksimumam, mēs patiesībā vairāk nevaram. Būtu cits ceļš – celt biļešu cenas, bet tad skatītāji nesaglabātos. Ir izdevies arī piepulcināt jaunāku auditoriju. Varbūt neesam dabūjuši iekšā tik jaunu auditoriju kā tīņus, kaut gan… Jāsaka paldies Andrai Manfeldei un Zigmaram Liepiņam par Adatu – ar to piesaistījām apmēram 25 000 skatītāju, kas pirmo reizi atnāca uz Nacionālo teātri. Pirmoreiz garderobistes pēc izrādēm gāja pārbaudīt krēslus, jo to apakšas bija nolīmētas ar košļājamām gumijām. Pilnīgi cita auditorija, pat šļirces atrada! Nebijām gan līdz galam izdomājuši, paredzējuši to, ka šāda auditorija parādīsies, un palaidām to vaļā. Nevarējām noturēt. Ar izrādi Čīkstošais klusums atkal gribējām piesaistīt šo auditoriju – nesanāca. Otra lieta, ko esam paveikuši, – dažādiem eksperimentiem esam atdevuši Jauno zāli. Lielajos spēles laukumos diezgan rūpīgi ejam cauri materiāliem, lasām un diskutējam ar režisoriem, tad Jaunajā zālē jauniem cilvēkiem uzticos un ļauju izrādīties labā mākslinieciskā līmenī. Protams, ir bijuši gadījumi līdz izrādes gandrīz nost ņemšanai un pārtraukšanai, bet – lai delverējas. Jaukākais ir tas, ka šajā procesā iesaistās arī gados vecāki mākslinieki un viņiem tas kopdarbs patīk. Beidzot, pēdējos divos gadus, mums ir izdevies iekustināt, ka uz Jauno zāli nāk cilvēki, jo – tas bija traģiski – līdz tam nenāca. Ļoti nepateicīga vieta, grūti uzkāpt, neērta zāle, jo bijusī noliktava. Aktieru zāli esam atstājuši vairāk tradīcijām.

Esam varējuši sabalansēt starp mākslu un labu, kvalitatīvu izklaidi, starp auditorijas noturēšanu un budžetu. Ja tu man prasīsi par lepnumiem, tad, režisorus saudzējot, negribu nevienu saukt, bet man ir izrādes, par kurām gribas paklapēt pa plecu, un tādas, par ko gribas teikt – labāk laikam šito nevajadzēja laist ārā un pārstrādāt. Diemžēl repertuārteātrī to ir ārkārtīgi grūti un Lielajā zālē praktiski neiespējami izdarīt, jo mašinērija rullē. Forši ir arī tas, ka esam uzsākuši un šogad turpināsim sadarbību ar Dirty Deal Teatro projektā Tests. Tagad ir tik daudz jaunu cilvēku, kas grib iestudēt. Svarīgi izvērtēt, bet pēc viena darba neko vēl nevar pateikt. Ja nebūtu redzējis, kā Valters Sīlis strādā neatkarīgajos laukumos, nezinātu, cik traks var būt, jo Nacionālajā teātrī taisa ļoti stabili, precīzi. Ja nav šādas sadarbības lietas, tad neredzi kopējo ainu. Jaunā zāle un Tests rada situāciju, kurā mēs varam testēt cilvēkus, varu dot jaunam režisoram arī iespēju kļūdīties. Tagad tieši mainās paaudzes, ir vesels lērums jaunu cilvēku, kas pilnīgi citādi un interesanti domā. Galvenais, lai neieiet rutīnā, lai nepiespiež un nenobeidz. Mans kā vadītāja uzdevums ir ļaut viņiem izpausties.

– Vai Jaunajai zālei tagad būtu formulējusies mērķauditorija?

– Jā, tie ir jauni cilvēki no 20 līdz 35 gadiem. Interesanti, ka tur nāk līdzi paaudze. Piemēram, viena meitene atnāk uz Osedžas zemi. Saku, tā tradicionāla izrāde un tā… Viņa – nē, nē, ja Valters Sīlis iestudējis, grib redzēt, jo skatījusies izrādi, kur viņš spēlējis pilnīgi kails, un tas bijis tik kruta, ka jāredz, ko viņš dara. Pēc izrādes viņa piezvana – es noraudājos, vai tad tādas izrādes vēl taisa? Izrādās, ka mūsu kopējā teātra, preses un kritikas laukā ir iekritiena punkti. Domāju, kā mums kopā tos aizrunāt, kā kopā darboties, lai tos dabūtu ārā. Reizēm vari reklamēt, traks palikdams, bet nevari izdarīt. Cilvēks nezina, ka tāda izrāde ir.

– Prese par teātri raksta ļoti daudz, cilvēki vienkārši nelasa.

– Internets taču arī pilns, nevar bļaut, ka nav.

– Runājot par telpām – dzirdēju, ka Nacionālais teātris interesējies par Kongresu nama Jauno zāli, kur strādāja Teātra observatorija.

– Tur viss ir apstājies. Es par to interesējos, bet tur ir pilnīgs moratorijs, nevar saprast, kas notiek. Esmu Rīgas domē pie visiem aizgājis un runājis. Esmu gatavs ne tikai pārņemt to kā Nacionālajam teātrim, bet arī kooperēties ar neatkarīgajiem un domāt par kopdarbu tālāku attīstību. Bet tas ir apstājies.

– Var jautāt – kāpēc Nacionālajam teātrim vajag šo ceturto spēles telpu?

– Man nevajag ceturto un patiesībā arī ne tieši to telpu. Ja paanalizētu kopējo situāciju – Valmierai ir trīs labi spēles laukumi, visi ir optimāla lieluma. Dailes teātrim ir trīs laukumi, no kuriem viens ir par lielu, bet viens – Mazā zāle – ir izcils, tikai jāmaina krēsli, lai būtu ērtāk sēdēt. Tas ir laukums divsimt cilvēkiem, kas ir normāla teātra auditorija. Mums, ja tā nopietni runā, ir viens spēles laukums – Lielā zāle 800 cilvēkiem, kas uzliek savus noteikumus un kurā veselu virkni darbu nevari uztaisīt. Jaunā zāle uztaisīta vietā, kur vajadzēja būt tērpu noliktavai. Tur ir zemi griesti, var ievietot maksimums 80–100 cilvēku, ir stabi pa vidu un spēles laukums ļoti neērts. Vēl ir Aktieru zālīte, kur eksperimentus taisīt ir ļoti grūti.

Nacionālajam teātrim šobrīd trūkst viena transformējama spēles laukuma 200 līdz 400 cilvēku auditorijai. Tā ir zāle, kas uzrunā, jo bieži režisors nedabū izrādi pāri rampai. Izrāde Voiceks, par ko esmu ļoti priecīgs un kas ir pilnīgi cits pakāpiens mūsu attīstības līmenī, būtu spēlējama zālē uz 400 cilvēkiem. Ne vairāk. Lai aizpildītu otro balkonu līdz pēdējai rindai, un tas ir jāizdara, citādi finansiāli esi ārprātā… Tāds Voiceks vispār nevar aiziet līdz turienei. Interesanti, ka ir izrādes – Mirušās dvēseles, Voiceks, Osedžas zeme, Anna Kareņina –, kurām, neraugoties uz cenām, pirmo izpērk zāli. Muzikālajās izrādēs pirmās izpērk lētās biļetes.

Akūti ir vajadzīga viena zāle, citādi, godīgi sakot, neredzu teātrī māksliniecisku attīstību. Ja būs finansējuma problēma kā līdz šim, kad teātrim pašam jānopelna 60 procentu, tad mākslu veidot lielajā zālē ir ļoti grūti un pilnīgi neiespējami no rentabilitātes viedokļa. Tad būsim spiesti strādāt uz izklaidi. Kaut gan, man šķiet, sabiedrība pēdējos divos gados pāraug. Ja paņem ļoti viduvēju Kūnija komēdiju un normālu dramatisku izrādi, kurai arī droši vien var piesieties, Osedžas zemi, tad mūsu teātrī labāk rullē Osedžas zeme. Cilvēki grib redzēt ko vairāk par pliko smieklu. Ūnikums, kas laikam notiek vienreiz pusgadsmitā, ir Latgola.lv. Es nevarēju saprast, kas ir tas, kas cilvēkus tik ārprātīgi nes uz šo izrādi, autobusiem! Cits ir trīs četras reizes redzējis. Tas ir labestības kods. Kā Limuzīns Jāņu nakts krāsā.

– Šajā izrādē strādā Ulda Dumpja magnēts.

– Protams, mēs ļoti lepojamies ar saviem vecmeistariem.

– Teici, ka par kļūdām nerunāsi, bet tomēr…

– Varam, varam.

– …publiskajā telpā šis tas ir nonācis. Nezinu, zīmīgi vai ne, bet akurāt pēc trīs gadiem. 2009. gadā bija rājiens par direktoru konsultāciju līgumu (slēgts starp Nacionālā teātra direktoru un Dailes teātra direktoru Aivaru Līni – L. D.), šogad nupat – šmuce ar Leldi Stumbri.

– Tā nav nekāda šmuce.

– Tomēr Nacionālais teātris parādījās negatīvā gaismā. Gribētos dzirdēt komentāru par abiem gadījumiem.

– Par pirmo gadījumu neko vairs negribu komentēt, es piekāpos situācijai, kāda tā ir.

– Kas tad īsti notika?

– Tā situācija bija negodīga toreiz no Kultūras ministrijas (KM) puses un ministrija mūs neaizstāvēja. Reāli situācija bija tāda. Pēc Valsts kontroles lēmuma kopējā teātru lietā bija jāizstrādā aktieru darba noslodzes risinājums, jo viņi nekādi nevarēja saprast, ka aktierim nevar rakstīt astoņas stundas dienā. Tas bija aizrādījums visām institūcijām. KM pati to neizstrādāja, lūdza to darīt mums – gan atrisināt krīzes situācijas ekonomiskās problēmas, gan izdomāt shēmu, kā to darīt. Kā atrisināt aktieru samaksas jautājumus, izejot no Valsts kontroles uzstādījuma. Mēs skaidri un gaiši pateicām, ka to nedarīsim, jo tas ir KM uzdevums, un piedevām tajā laikā mums darba samaksu samazināja par 50 procentiem. Tad KM, nesaukšu, kuri cilvēki, lai viņiem dzīvē labi klājas, teica – principā jūs varat šos jautājumus risināt, saslēdzot konsultatīvos līgumus. Mēs to izdarījām un jautājumus risinājām. Kad jautājums aktualizējās, tad pret populāriem cilvēkiem tika izdarīts foršs gājiens, spiediens, lai pazemotu. Un mēs nonācām, kur nonācām. Es netaisījos ar valsti vairāk plēsties. Ja esam izdarījuši ko nepareizi, tad nepareizi. Momentāni pats ierosināju šo summu atmaksāt teātra kasēs, juridiskās institūcijas uzskatīja, ka tā piedot nedrīkst. Esam ar valsti visu nokārtojuši un izcietuši visu, ko mums uzgāza, arī to mēslu kravu, kas man vilksies visu atlikušo mūžu līdzi. Kā es pats jūtos, tā ir mana problēma. Un kā jūtas cilvēki, kas varēja mūs aizstāvēt un pateikt – bija drusku savādāk – , tā ir viņu problēma. Es biju gatavs no teātra aiziet, man arī likās, varbūt īsti pareizi nav. Aizejot pie ministres un izrunājot šo jautājumu, viņa pateica – nē.

– Un labi, ka tā.

– Viņa uzskatīja, ka daudz svarīgāk ir, ka turpinu strādāt. Par Leldi Stumbri. Es uzskatu, ka tā ir valstiska problēma, nesakārtotas attiecības. Ka viņiem nav aģentu, aģentūras, kas viņus pārstāv. Es uzskatu, Lelde Stumbre rīkojās ļoti nekorekti, jo tanī brīdī, kad uzrakstīja to rakstu, nebija lēmums pieņemts, ka mēs iestudēsim viņas lugu. Es ar viņu neesmu saticies, viņa nav uzskatījusi par vajadzīgu piezvanīt, atnākt un izrunāt jautājumu. Mēs no saviem ietaupītajiem līdzekļiem izsludinājām konkursu. Ir nolikums, ir žūrijas vērtējums. Cilvēks saņēma naudu par uzvaru konkursā, neatkarīgi no tā – vai teātris iestudē lugu vai nē. Ja teātris pieņem lēmumu lugu iestudēt, tad jau nāk nākamais posms un tiek slēgts nākamais līgums.

– Var Leldei Stumbrei pārmest, ka neizlasīja nolikumu. Tad iestudēšanas gadījumā viens līgums (kas paredz atlīdzību) netiek izlaists?

– Nekas netiek izlaists! Tad, kad es būtu pieņēmis lēmumu, jā, mēs to studējam, būtu zvanījuši Leldei Stumbrei – lūdzu, atnāc uz sarunu, mēs esam gatavi šo lugu iestudēt, mūsu noteikumi ir tādi. Vai nu mēs vienojamies par vienreizēju autoratlīdzību, vai maksājam autorprocentus. Tā jau ir savstarpēja vienošanās. Viņa, iedomājusies, ka luga jau ir paņemta, ka ar viņu neviens nav runājis un diskutējis, atļaujas lietas, kuras solīds cilvēks neatļaujas darīt. Piedevām visi iepriekšējie līgumi, kas ar viņu bijuši, ir pildīti. Un lai atnāk vēl kāds no autoriem un pasaka, Nacionālais teātris nav pildījis saistības.

Vēl viena lieta. Latviešu autori ir visdārgākie. Ņemot dzīva pasaules autora lugu un vienojoties ar aģentūru, samaksājot vienreizējo samaksu un autorprocentus – iestudēt Treisiju Letsu man iznāk lētāk nekā jebkuru latviešu autoru. Tas ir tas milzīgais paradokss. Ja es pasūtītu kādam no ārzemju autoriem rakstīt lugu, tas būtu pilnīgi kaut kas cits.

Turklāt autorprocenti tiek maksāti no ienākumiem, nevis no peļņas, kas ir dīvaini. Cik ir biļešu ieņēmumu, no tā konkrēti procenti. Ne par velti es atļāvos būt nekorekts – kaut gan NT ir valsts komerciestāde un jebkurš var atnākt paprasīt –, nopublicējot, cik precīzi un godīgi pret Leldi Stumbri esam izturējušies saistībā ar ļoti kvalitatīvu izrādi Smiltāju mantinieki, kuru gan piespodrināja Indra Roga. Ja mēs sāktu diskutēt par to, cik varam atļauties samaksāt režisoram par iestudēto izrādi un autoram par lugu, kas, protams, ir pamats, tad Latvijā autors ir nesalīdzināmi labākā situācijā. Tāpēc arī arvien vairāk parādās situācijas, kad režisori paši ņem darbus, paši dramatizē, pārtaisa. Tur vēl ir otra problēma – ne ar visiem autoriem ir viegli sarunāties, lai izveidotu materiālu tādu, kādu režisors iecerējis. Jo daudzi pasaka – būs tikai tā, kā esmu uzrakstījis.

Protams, ja tu būsi autors, es jebkurā situācijā cīkstēšos. Tu cīkstēsies, lai dabūtu vairāk, es – lai maksātu mazāk. Tas ir loģiski, tās ir normālas biznesa attiecības, jo man ir jātaupa teātra nauda, lai vispār to lugu dabūtu uz skatuves. Ja autoram aiziet no ieņēmumiem pat septiņi astoņi, pat desmit procenti no katras izrādes, teātrim ir ārkārtīgi grūta nasta to panest. Tad man izrāde, ja ir pārdota zāle, knapi knapi ar valsts dotāciju nosedz to, lai vispār teātris var izdzīvot, algas samaksāt. Tas nav jautājums par teātri. Ja autori ir tik pašpietiekami, ka nerisina savas lietas, tās ir viņu problēmas. Viņi var veidot aģentūru, izstrādāt nolikumus. Es neuzskatu, ka Nacionālajam teātrim no saviem līdzekļiem būtu jāizsludina lugu konkurss. Tas ir kultūrpolitikas jautājums.

– Parunāsim par nākotni. Kādi plāni, uzdevumi, mērķi izvirzīti nākamajiem trīs gadiem?

– Mēs iesim iesākto kursu. Lai būtu kaut kas no pasaules lielās dramaturģijas un vēstures. Turpināsim virzienu, kas man pašam liekas ļoti interesants, – runāt par vēsturiskām personībām, tagad ir padomā Krišjānis Valdemārs un Jānis Sudrabkalns. Finansiālo iespēju robežās iesim meklējumu ceļu, dodot iespēju jauniem cilvēkiem strādāt ar mūsu jaunajiem aktieriem, jo mūsu trupas vidējais vecums ir 36 gadi – mums ir jauns teātris, ļoti laba trupa. Nākamajā sezonā strādās viens no ilgi apmīļotiem režisoriem Elmo Nīganens. Tas arī ir pamatprincips – dabūt režisorus ar vārdu un pirmo darbu studēt iz viņu zemes, un tad skatīties tālāk. Sāktas sarunas ar Kirilu Serebreņņikovu par vienu latviešu klasikas darbu pēc divām sezonām. Mans mērķis ir katru sezonu dabūt vienu viesrežisoru, jo tas iedod bišķi citu skatījumu, enerģētiku, domāšanu.

Man ļoti gribas runāt par latviešiem šodien, bet nevis raudulīgā noskaņojumā, ka visiem ir slikti. Vispār par latviešiem, kādas ir attiecības, kāpēc mēs šķiramies, precamies utt. Blaumaniskas lietas šodienas vīzē, bet nevis uz veciem, bet jauniem darbiem. Ja nāktu jauni autori ar saviem piedāvājumiem, es būtu ārkārtīgi pateicīgs. Jo lugu konkursā šāda piedāvājuma nav. Tās lugas ir ļoti melnas un viduvējas. Zaņķis. Rainim 2015. gadā būs 150, noteikti studēsim Raini. Blaumanim nākamgad ir 150, būs divi Blaumaņi.

Vīzija turpmākiem trim gadiem ir – turpināt iesākto ceļu, lai skatītāji saprot, ka Nacionālais teātris ir tradīcijām bagāts. Arī nedaudz audzināt, nevis piedāvājot vienkāršu izklaidi, bet lai skatītājs saprot, ka arī izklaide nav peļama, ja tā ir kvalitatīva. Meklēt pamazām dažādos eksperimentos, dot iespēju jauniem cilvēkiem no mazām zālēm pārvietoties uz lielo skatuvi.

Avots: nra.lv /Līvija Dūmiņa