• Tweet

Mediķu un pacientu veiksmes stāsts insulta gadījumā ir tad, ja pēc ārstēšanās no slimnīcas pacients pats var aiziet uz mājām un insulta sekas ir minimālas, Neatkarīgajai saka P. Stradiņa slimnīcas Neiroloģijas klīnikas vadītājs Andrejs Millers.

Diemžēl joprojām daudzi pacienti ar insultu slimnīcā nonāk novēloti, jo paši vai tuvākie radinieki, kolēģi nav atpazinuši un novērtējuši pirmos slimības vēstnešus, tāpēc pirms Insulta dienas, kas šogad Latvijā tiek atzīmēta 29. oktobrī, mediķi kārtējo reizi zvana trauksmes zvanu, lai pēc iespējas lielāka sabiedrības daļa ieklausītos brīdinājumā.

Insults ir trešais izplatītākais nāves iemesls pasaulē pēc sirds un asinsvadu saslimšanām un audzējiem. Insults ir akūti asinsrites traucējumi galvas smadzenēs, un visbiežāk (70% gadījumu) tas ir išēmisks, kad kādā no smadzeņu asinsvadiem ir traucēta asinsapgāde (visbiežāk kāds no smadzeņu asinsvadiem ir nosprostots ar trombu – nesaņemot skābekli un glikozi, smadzeņu šūnas mirst). Pēc Nacionālā veselības dienesta datiem, katru gadu Latvijā ar insultu hospitalizē aptuveni 7000 cilvēku. «Mirstība no insulta pēdējos gados ir samazinājusies, jo ir izveidotas insulta vienības, izglītoti ārsti, tiek informēta sabiedrība,» stāsta A. Millers, «taču, novecojot sabiedrībai, saslimšana pieaug. Trīs ceturtdaļas insulta slimnieku ir vecumā virs 65 gadiem, bet, ja cilvēkam ir paaugstināts spiediens, viņš smēķē, lieto alkoholu, insults viņu var piemeklēt arī 40 gados.»

No medicīnas viedokļa insulta slimnieku ir svarīgi pēc iespējas ātrāk nogādāt insulta vienībā, kur viņam var sniegt ātru, atbilstošu palīdzību. Stradiņos insulta vienība nodibināta 2009. gadā, un tā ārstē vidēji 450 pacientu gadā (Rīgā otra insulta vienība ir Austrumu slimnīcā). «Aktīvu insulta ārstēšanu var veikt četru piecu stundu laikā – jo ātrāk var sākt tromba šķīdināšanu, jo lielāka iespēja, ka bojātie smadzeņu audi sāks funkcionēt un mazināsies traucējumi,» stāsta A. Millers. Tomēr ne visiem pacientiem šo trombu šķīdināšanu var veikt – pirmkārt, rīcība ir atkarīga no insulta veida, otrkārt, daļai cilvēku ir kontrindikācijas, bet daļa pacientu slimnīcā ierodas novēloti, kad no insulta rašanās brīža pagājušas daudzas stundas un šī metode vairs nav efektīva. Otra metode ir ķirurģiska tromba izņemšana, pēdējos trīs gados šāda procedūra veikta vairāk nekā 100 pacientiem. «Kāpēc tik svarīgi runāt par specializētu palīdzības sniegšanu laikus? Tāpēc, ka mūsu veiksmes stāsts ir tad, kad pacients pēc pārciesta insulta ir ar minimāliem runas vai kustību traucējumiem, lai viņš var atgriezties darbā, un tas ir iespējams, ja mēs, mediķi, izdarām visu, bet arī cilvēkiem, kuri ir līdzās insulta slimniekam, jāsaprot, ko darīt kritiskā situācijā,» saka A. Millers. Vai Latvijā var runāt par šādu veiksmes stāstu? Daudzos gadījumos – jā. Taču, kā norāda ārsts, lielākoties pacienti nonāk slimnīcā jau ar ielaistām problēmām, sākot no tā, ka par savu veselību nav rūpējušies, beidzot ar to, ka insulta situācijā nesauc ātro palīdzību un gaida… iespējams, paliks labāk. A. Millers uzskata, ka sabiedrība joprojām nepietiekami zina par insultu, lai gan praktiski katrā ģimenē ir kāds, kurš šo slimību pārcietis.

Izaicinājumi valstij un mediķiem tuvākajā nākotnē ir saprast, kādās jomās jāiegulda līdzekļi, lai sabiedrība būtu veselāka, tostarp mazinātu insulta riskus. «Jo mazāk aprūpējamu cilvēku, jo lielāks ieguvums valstij, taču, lai tā būtu, ir jāiegulda nauda gan profilaksē, gan ārstēšanā, īpaši cilvēku resursos – mediķos, jo tehnoloģijas bez tiem nav nekas,» uzskata A. Millers.

Avots: nra.lv /Inga Paparde