• Rīga
    Mostly cloudy
    11°C
     
28/12/2017, Kategorija: Sabiedrība, Sievietēm
Autors: Līga Rušeniece, NRA

dzemma

Rudenī nosvinējusi savu 92. dzimšanas dienu, māksliniece Džemma Skulme, uzrunāta intervijai, atzīst, ka pēdējā laikā viņai ir īpaši ražīgs darba periods, bet sarunai laiku tomēr atrod. «Runāt man liek pienākuma sajūta – šobrīd par mākslu, tās nozīmību un vērtību ir jārunā visos iespējamos veidos un visās iespējamās vietās. Nav vienkārši šobrīd mākslai, jo atbalsts tai ir tik niecīgs,» uzskata gleznotāja Džemma Skulme. Mūsu saruna notiek dzimtas mājās Mežaparkā.

– Visiem klājas labāk, valsts it kā top turīgāka, pat bagātāka, bet to nevar teikt par mūsu, mākslinieku, sugu. Es jau zinu, ka šī māja būs jāpārdod. Man ir samērā liela pensija, arī Kultūrkapitāla fonda mūža stipendija, bet šā vai tā tas ir par maz, lai apmaksātu dzīvošanu šajā mājā. Ziniet, reizēm arī es domāju, ka man jāpiekrīt tiem pilsoņiem, kas par mani saka – kam viņai, vecai komunistei, vajag dzīvot privātmājā Mežaparkā?

– Jūs jau neesat te viena, dzīvojat kopā ar dēla un meitas ģimenēm, esat daudzi šajā mājā.

– Šajā mājā dzīvojam seši – es, mana meita un dēls ar ģimeni, divi mazbērni. Manam dēlam Jurim pensija ir mazliet pāri simt eiro, bet 340 eiro jāmaksā zemes rente, tad vēl komunālie maksājumi – elektrība, gāzes apkure, kopā sanāk kādi 800 eiro. Ierēdnim, kas strādā valsts iestādē, par darba telpām pašam nav jāmaksā, ne arī zemes nodoklis par darba telpām, ne arī izdevumi par darbam nepieciešamiem materiāliem, bet es tieši tāpat strādāju, ieskaitot arī ilgo un nereti arī mokošo procesu, kas ir vēl līdz tam, kad ķeros pie audekla, bet izdevumi par audekliem un krāsām, kā arī izdevumi par darba telpām man jāsedz pašai. Pēdējā laikā gleznoju uz kartona un finiera, mazāka formāta darbus.

– Šīs taču ir Skulmju dzimtas mājas. Valsts simtgades gadā, domājams, daudzi, arī oficiālās institūcijas, atcerēsies un novērtēs Skulmju dzimtas, arī jūsu devumu latviešu kultūrā.

– Nav tāda statusa – dzimtas mājas, lai gan tieši šeit glabājas manu vecāku vēl nepārdotie darbi – tēva [gleznotāja Oto Skulmes] gleznas, mammas [tēlnieces Martas Skulmes] skulptūras. Kurš cits tās glabās? Pat skapji un kumodes ir pilni lietām, kas vismaz manā izpratnē ir kultūras mantojums. Šajā mājā ir sakrājušās liecības par vienas dzimtas mākslas ceļa attīstību, un tas vienlaikus ir samērojams ar mūsu tautas garīgās attīstības ceļu. Visu taču nevar sadedzināt.

Man ir jau 92 gadi, es neesmu mūžīga. Dēls saka: «Kad nomirsi, mēs tevi ieliksim saldētavā, lai turpinātu saņemt tavu pensiju.» Es viņam atbildu, ka tā viņš varēs dažus mēnešus, ne jau gadiem.

– Nu gan melns humors ir jūsu ģimenē.

– Tādi mēs esam. (Smaida.) Visa dzīve jau ir viens liels teātris. Nu nopietni – kā mani bērni un mazbērni samaksās par šo māju, kas mums ir vienīgā dzīvojamā māja?

– Un jums nav dusmu uz šo valsti? Jūsu dēls, mākslinieks Juris Dimiters, diezgan atklāti pauž simpātijas padomju laikam, bet jūs bijāt tā, kas atmodas laikā cīnījāties par Latvijas valstisko neatkarību. Jūs neuzdodat sev jautājumu – vai par šādu valsti es savulaik cīnījos?

– Šādu jautājumu es nekad neuzdodu, es vispār tā neformulēju domas. Mūsu ģimenē daži patiešām ir daudz kritiskāki par esošo situāciju, bet es nē, jo es taču esmu par to cīnījusies. Un galu galā – es saprotu visas vainas, kas mums ir kā valstij un kā sabiedrībai, un zinu – tas ir nieks pret mūžību, salīdzinājumā ar mūsu tautas pastāvēšanu.

Es vairs nekad neko negribu pateikt tā strikti, noteikti apgalvot. Vairs negribu. Es vienkārši varu būt pateicīga par to, kā ir. Kaut kas man ir piešķīris kādu priekšrocību, kas parasti nenotiek ar manos gados esošiem cilvēkiem – man tiek dāvātas atklāsmes. Man ir sajūta, ka manī tā kā traukā kaut kas tiek ieliets, tas sāk pareizi nogulsnēties, sakārtoties, noslāņoties, un tīrkultūra uznāk augšpusē un dod man īpašu redzējumu, spēku, enerģiju, kas ir negaidīta, necerēta un neparedzēta. Tā vienkārši nav paredzēta mana vecuma cilvēkam.

– Kāpēc ne?

– Vecs cilvēks ir vecs cilvēks.

– Var taču teikt – vieds cilvēks, lai gan, protams, starp vecumu un viedumu nevar likt vienādības zīmi.

– Varbūt vārdiski, ar prātu tā var teikt, bet ir jābūt enerģijai darīt, un mana vecuma cilvēkiem tās parasti vairs nav, bet es ar krāsām vēl daudz ko varu izdarīt. Nenoliegšu – mans ķermenis vairs nav tik varošs, bet kaut kāds gara spēks manī ir, un tā man ir kā dāvana. Man ir sajūta, ka manī kaut kas būtisks ir sakārtojies, es nevaru ļauties tādām domām kā – ne tā valsts, ne tā valdība, un vispār – sabiedrība ir muļķe. Protams, mēs visi esam diezgan lieli muļķi, bet jāapzinās arī tas, ka mēs gadu desmitiem bijām pilnībā atstumti no saimniekošanas, no tirgošanās, no politikas, un tie ir ļoti spēcīgi tautas virzītājspēki. Mūsos joprojām ir nedrošība…

No vienas puses – es pati brīnos par to, ka tik daudz strādāju, no otras puses – es nevaru iedomāties sevi ļauties nekam, man nav tādu brīžu.

– Ir tik daudzi, kas ļaujas tam, kā dzīve nes.

– Ir bezgala daudz nerealizējušies cilvēku. Turpat 30 gados, kopš jau ir atjaunota mūsu valstiskā neatkarība, ir daudz nerealizējušos cilvēku. Es strādāju, jo cilvēkam ir jāstrādā.

– Jūs taču varētu saņemt pensiju, nestrādāt.

– Nē, tā es nevarētu. Vienalga, kas tā ir par garīgu būtību – vecmāmiņas man mācījušas, ka tas ir Dievs, var teikt arī Radītājs, Enerģija vai Spēks, kas mūs ir radījis, jo arī lielo sprādzienu kāds ir radījis – viņš radījis mūs pēc sava ģīmja un līdzības, un ja viņš ir Radītājs, tad cilvēka uzdevums arī ir radīt. Un ne jau tikai bērnu radīt. Mans uzdevums šajā dzīvē ir radīt, un šis uzdevums nekad nebeidzas, pavisam noteikti – ne ar pensijas vecuma sasniegšanu. Šis uzdevums man ir, tas turpināsies pat tad, kad es fiziski galīgi vairs neko nevarēšu. Jau tagad zinu – tad būs draņķīgi. Jo galvā man notiek domu process, un teikšu – tas pat pastiprinās, tāpēc arī saku – vecumā tāda dzīvošana, tāda radīšana nav paredzēta, vecumā jābūt mierīgam un tā karote lēnām jāliek nost, bet manas domas rosās, es vēl joprojām meklēju. Domas rosās pēc jaunatklāsmes, pēc atraduma, it kā tas būtu mans uzdevums. Piemēram, tagad krāsa, ko kādreiz uztvēru tikai kā krāsu, man kļūst arvien dzīvāka, tā ir līdzīga kā gaiss, tā nav nedzīva. Krāsa top par manu partneri. Es vairs pat neņemu pindzeli, lai krāsu klātu uz auduma, bet krāsu ņemu tās veselumā – no bundžas leju uz audekla. Es vēroju krāsu, tās organisko darbību un savaldu to.

– Sakāt – pesimisms un gaušanās ir saistīts ar to, ka cilvēki nav savās vietās.

– Ļoti daudzi patiešām nav realizējušies. Mēs dzīvojam paātrinātā un pārmodernā laikā, kuram nebijām sagatavoti ne fiziski, ne garīgi. Mums nebija nekāda treniņa šo spēju parādīšanā.

Kad 1968. gadā notika Čehoslovākijas notikumi, t.s. Austrumu bloka valstīs cīnījās par politisku brīvību, bet tajā pašā laikā t.s. Vecajā Eiropā – pret patērētāju sabiedrības izpausmēm. Eiropā vienlaikus notika divas pretējas kustības. Svarīgi ir tas, lai sabiedrībai būtu iespēja kopt prasmes cīnīties gan par politiskām, gan par ekonomiskām interesēm. Mūsu sabiedrībai tādu iespēju tolaik nebija. Pretrunu cīņa vienmēr notiek, ar to jārēķinās. Un gadu galā – 25 gadi pret mūžību ir viens īss posms.

– Esat pārliecināta, ka latvietim savā valstī tiks dota mūžība?

– Kā būs, tā būs. No kuršiem, sēļiem, zemgaļiem, latgaļiem, bet mēs esam viena cilts. Ja mēs varējām piedzīvot un pārdzīvot mēri, tad mēs esam dzīvotspējīgi.

– Un dzīvotlemti?

– Jā. Kaut kāds spēks palīdzēs noturēties. Ja vien mēs šai planētai ļoti nenodarīsim pāri. Es tomēr esmu pozitīviste. Negribu ļauties pesimismam, jo man nākas mierināt tā domājošos, es arī mēģinu, lai gan apzinos – nereti nonāku pretrunās aiz gribēšanas uzturēt pozitīvo līniju, kaut arī māksloti.

Cilvēks jau nevar paredzēt, kas notiks. Nekad jau neko nevar paredzēt. Ir jau skaidrs – pasaulē vienmēr kaut kas brūk, kaut kas rodas no jauna, bet es negribu par to domāt.

– Par ko jūs domājat?

– To, kas man prieku dara. Es tiecos pēc tā, kas man prieku dara. Organiski izvairos no tā, kas mani nomāc. Jo es neesmu tik gudra, lai pasaules domas izdomātu tā kā viens otrs.

– Pasmaidāt un ejat tālāk vai arī vismaz emocionāli iesaistāties?

– Nē, emocionāli es vairs «nepavelkos». Tur labums vecumam, kā jūs teicāt – viedumam, tas man ļauj distancēties no ļaušanās negatīvismam, jūtelīgi asaroties līdzi. Vecums dod iespējamību norobežoties, organiski distancēties. Varbūt distancēšanās ir manā raksturā, princips – neielaisties sīkumos, arī sīkās tērzēšanās un klačās, pacelties pāri.

– Un tā visu mūžu?

– Tomēr, jā. Laikam tādēļ mūsu dzimta 1958. gadā sāka celt šo māju – lai norobežotos, lai distancētos, lai būtu par sevi. Daļa noteikti par mani domā, ka esmu augstprātīga, bet to esmu no savas mammas un tēva mantojusi, ģimenē tas ieaudzināts. Just un apzināties savas spējas. Laikam jau tā ir pašapziņa, paša apzināšanās.

– Cilvēki nosacīti dalās divās daļās – vieniem gada beigas uzdzen melanholiju, pat depresiju, jo vēl viens gads ir nodzīvots, bet citi uz to raugās optimistiski – dienas kļūst garākas, tūlīt būs jauns gads, jauns sākums. Pie kuriem piederat jūs?

– Viss atkarīgs no tā, kā man konkrētā brīdī veicas. Pēdējie trīs gadi man bijuši ļoti labi, vienīgi satraukumu rada domas par to, kā tikšu pie jauniem materiāliem gleznošanai, vai vispār varēšu tos atļauties, tas man ir nemiera avots. Citādi manī nemiera nav. Radošs nemiers, neziņa ir vienmēr, kad ķeros klāt jaunam darbam. Ja pašam trūkst pārliecības, tad draud neizdošanās, pašam jābūt gatavam. Man tā gribas definēt – Dievs prasa, lai tu būtu sagatavojies, lai būtu gatavs. Esmu atbildībā audzināta, man arī patīk atbildību nest, un varētu teikt – pati sev atbildu, savai sirdsapziņai, bet tā sirdsapziņa ir kaut kas tik ļoti nezināms, sirdsapziņa, dvēsele un godaprāts – kā tas ir sakārtojies, kā tie pārkāpumi notiek, tas viss ir tik noslēpumaini, negaidīti, ka tomēr pēkšņi kaut ko izdari ne tā, kā esi gribējis, tevī iejaucas kaut kas tāds… Tādā pašā veidā tev jābūt gatavam mūžīgi, it kā tas būtu pēdējais, ko tu dari.

– Tas nav par skaļu teikts?

– Tas ir skaļi teikts, bet tā būtu jābūt. Māksliniekam ir jābūt sagatavotam līdzīgi kā sportistam pirms starta. Un tas prasa nopietnību, koncentrēšanos. Dažreiz notiek tā saucamā cūcene – vienkārši izdodas, un tad es brīnos un pieņemu kā Augstākā dāvanu, jo es nebiju gatava, ka iznāks tik labi. Tā ar mani notiek reti, tie ir apbalvojuma brīži.

– Ja jums pašai par sevi būtu iespēja atstāt ierakstu mākslas vēsturē, ko jūs gribētu, lai par jums saka – kas ir Džemmas Skulmes devums latviešu mākslā?

– Ka vienmēr esmu bijusi uz meklējumiem, uz mainību. Tā kā drusku patosa cilvēks es esmu bijusi, arī joprojām esmu, jo man patīk atrasties patosa vilnī. Protams, es apzinos negatīvo, kas piemīt patosa gājieniem, bet latviešiem ir raksturīgi patosa viļņi, viņiem vajag tā mazliet rainiski, bet, no otras puses – es esmu meklētāja. Par mainību es esmu.

– Tas jau arī rainiski.

– Tā ir. Mans dzīves kredo – būt mainībā. Man nepatīk atkārtoties. Kaut gan diezgan bieži atkārtošanās notiek, bet man tas nepatīk.

– Ko gaidāt no valsts simtgades?

– Esmu pret visu ārišķīgo. Mums ir tik daudz nepadarīta. Īstenībā – vislabākā valsts simtgades atzīmēšana būtu kopīga vienošanās darbam, jo jālepojas ir ar padarīto. Manā ģimenē nekad nav bijusi svinēšanas kaite. Man arī nebija pa prātam manu 90 gadu atzīmēšana. Protams, viss bija laipni, bet pēc tam es vienkārši ķēros pie darba.

– Kādi ir jūsu plāni nākamajam gadam?

– Rosīties un darīt. Un zinu – tad pēkšņi nāks jauna domu kombinācija, jo tas vienmēr notiek pēkšņi. Esmu gleznotāja, es veidoju ar krāsām un domām, bet, tā kā mākslu saplūšana tik ļoti notiek, elektroniskās iespējamības ienāk, tās jāsāk zināt un pazīt, un tās nereti tik ļoti sajūsmina manu prātu… Reizēm domāju – es vairs ne ar krāsām gribētu radīt, bet, teiksim, ar gaismu.

– Ja vien būtu tāda iespēja, kam jūs gribētu veltīt vēl vienu mūžu – ar šo pieredzi, ar šīm prasmēm, ar šo saprašanu, kas jums ir šobrīd?

– Mākslai. Ja man atkal būtu jaunības enerģija, es tomēr gleznotu. Es strādātu ar spēcīgiem materiāliem, radītu liela izmēra darbus. Darītu to pašu, ko šajā mūžā.

– Ko novēlētu citiem nākamajā gadā?

– Es visu laiku runāju par realizēšanos. Cilvēks būs laimīgs, ja viņš jutīsies realizējies. Vienalga, kādā profesijā. Ja cilvēks jutīs, ka viņš savā darbā var sevi pilnībā realizēt. Ja es nevarētu gleznot, man ir sajūta, ka es varētu realizēties, teiksim, medicīnā vai kādā citā laukā, ka es spētu, ka man būtu iekšējā spēja tikt galā. Ej sazini, kā būtu, ja es savulaik būtu uz Sibīriju aizsūtīta, vai es tad spētu realizēties, un kā es spētu realizēties. Varbūt spētu.

– Jums toreiz paveicās, ka neizsūtīja?

– Jā. Vecmāmiņu varēja izsūtīt, jo viņai piederēja lielas lauku mājas, ļoti lielas, un tas varēja skart arī mammu, jo viņai piederēja trešā daļa no tā īpašuma. Tēvs bija Mākslas akadēmijas rektors, un mums paveicās. Tomēr izsūtīja manu brālēnu, otru – apcietināja, tēva māsai svaine bija tā sieviete, kas aprakstīta Melānijas Vanagas romānā Veļupes krastā – tā bija sieviete, kas vilcienā ceļā uz Sibīriju sajuka prātā, nogalināja divus savus bērnus. Izsūtīšanas jau skāra visus. Un izdzīvošanas vārdā ir daudz kas noticis, bijis jāpieņem.

– Kā izdzīvot, nezaudējot pašcieņu, pie tik daudzām varām, kā tas nācies jums savā mūžā?

– Klupieni jau notiek, esi vienkārši pakļauts tam, ja rūpējies par saviem tuviniekiem. Un nekad nezini, kāda situācija būs, kurā tev visi savi spēki un prāts ir jāliek lietā, lai tīrs izietu. Ir tādi cilvēki, kas riskēja, no kuriem nekrīt nekādas nodarījumu ēnas.

– Ko jūs novēlētu sev nākamajā gadā?

– Jaunus audeklus.

– Vislabāk jau gruntētus?

– Jā. Baltus gruntētus audeklus.

994 skatījumi




Video

Sabiedriskajiem medijiem plānots piešķirt 5,5 miljonus eiro iziešanai no reklāmas tirgus

22/10/2019

Sabiedrisko mediju iziešanai no reklāmas tirgus 2020. gadā plānots piešķirt 5,5 miljonus eiro. Tas gan nenozīmē, ka tajos vairs nevarēs dzirdēt nevienu reklāmu, taču nauda paredzēta, lai...

Lasīt tālāk
Video

Sabiedrisko mediju sižets par novadu reformu – manipulācijas paraugstunda?

22/10/2019 | Autors: Latvijas Žurnālistikas centrs

Lai arī arvien biežāk aktualizējas jautājums par sabiedrisko mediju pienākumiem un uzdevumiem sabiedrības priekšā, nereti nākas secināt, ka sabiedriskie mediji nemaz nav tik atbildīgi,...

Lasīt tālāk
Video

Arī LVSADA rīkos plašus protestus saistībā ar nepietiekamo finansējumu veselībai

15/10/2019

Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA) pieņēmusi lēmumu rīkot plašas protesta akcijas sakarā ar to, ka valdība ir paredzējusi turpmākajos gados nevis...

Lasīt tālāk
Video

Gripas epidēmija šajā sezonā varētu būt nopietna

15/10/2019 | Autors: Zane Grodiņa, Labdien.lv

Latvijas Infektoloģijas centrs brīdina, ka gripas epidēmija varētu sākties novembrī un tā šajā sezonā varētu būt nopietna. Oktobra sākumā Slimību profilakses un kontroles centrs reģistrējis...

Lasīt tālāk
Video

Publicitāte NMG interneta portālos iegūst arvien plašāku popularitāti

11/10/2019

Reaģējot uz straujo interneta tehnoloģiju attīstību un pieaugošām lasītāju prasībām, piedāvājot aizraujošu un kvalitatīvu saturu, arvien veiksmīgāk attīstās arī Nacionālās mediju...

Lasīt tālāk
Video

Šuplinska tomēr iztur neuzticības balsojumu

10/10/2019 | Autors: Jānis Lācis, Labdien.lv

Saeimas vairākums šodien nobalsoja pret neuzticības izteikšanu izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai (JKP), kas ļauj politiķei saglabāt amatu ministrijā. Par neuzticības...

Lasīt tālāk
Video

Bordāns vēlas Liepājas cietumu būvēt kā publiskās un privātās partnerības projektu

10/10/2019

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) pieļauj iespēju Liepājas cietumu būvēt, izmantojot publiskās un privātās partnerības modeli. Liepājas domes vadība uz šādu ieceri raugās piesardzīgi. “Šobrīd...

Lasīt tālāk
Video

Jaundzimušajiem no 2020. gada plānots vairs nepiešķirt nepilsoņa statusu

09/10/2019

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti, trešdien, 9. oktobrī, trešajā – galīgajā – lasījumā atbalstīja likumprojektu "Par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu...

Lasīt tālāk
Video

Kariņš: Kandidātu uz Latvijas Bankas prezidenta amatu būs daudz

09/10/2019 | Autors: Anete Jansone, Labdien.lv

Kandidātu uz Latvijas Bankas prezidenta amatu būs daudz, trešdien intervijā LTV raidījumā "Rīta panorāma" sacīja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV). "Es domāju, ka būs diezgan...

Lasīt tālāk
Video

Latvijā reģistrēti šosezon pirmie gripas gadījumi; aicina vakcinēties

08/10/2019

Oktobra sākumā Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) reģistrējis pirmos gripas saslimšanas gadījumus. Lai arī pagaidām gripas intensitāte Latvijā ir ļoti zema, cilvēki jau savlaicīgi...

Lasīt tālāk