• Tweet

Saruna ar Saeimas Saliedētības komisijas priekšsēdētāju Ilmāru Latkovski (NA). Par liberālo un konservatīvo vērtību attiecībām Latvijā, par Latvijas krievu piederības sajūtu, par latviešu un krievu destruktīvo naidu un to, kas jādara, lai tevi respektētu. Arī par nepieciešamību mainīt partiju vēlēšanu sistēmu.

– Lai nerastos pārpratumi, jāpaskaidro, ka neesam nekādi radinieki. Vienkārši mums ir vienādi uzvārdi.

– Tieši tā. Pārpratumu ar tiem vairākiem zināmiem Latkovskiem netrūkst. Dažs labs pat domā, ka mēs esam viena un tā pati persona. Žurnālisti un politikas cilvēki joprojām mani saputro ar Aināru Latkovski, ar kuru iepazinos tikai ienākot Saeimā. Bet visuzjautrinošākais gadījums bija ar kādu manu paziņu. Biju pārsteigts, ka, reiz piezvanījusi, viņa mani uzrunāja par Latkovska kungu, nevis vienkārši vārdā. Tad viņa sāka man detalizēti stāstīt intīmas savas veselības problēmas. Tad atklājās, ka viņa gribējusi zvanīt cienījamam dakterim Gustavam Latkovskim, ar kuru joprojām neesmu iepazinies.

– Jūs kopā ar Eiroparlamenta deputātu Robertu Zīli nesen organizējāt konferenci Konservatīvās vērtības mainīgajā pasaulē. Manuprāt, lai sabiedrība veselīgi attīstītos, ir nepieciešams kaut kāds saprātīgs liberālo un konservatīvo vērtību līdzsvars. Vai šobrīd Latvijā publiskajā telpā nav pārāk liela liberālo vērtību dominante?

– Es politiku nemēģinu iedabūt liberālos un konservatīvos rāmjos. Arī sevi nevaru pieskaitīt pie vieniem vai otriem. Ar konservatīvismu vairāk saistu stabilās vērtības. Katras sistēmas veselīgu attīstību varētu salīdzināt ar atvērtu trauku, kura pamatā ir 2/3 nemainīgā satura, bet virs tās 1/3 mainīgā, jo augšpuse ir atvērta. Bet agri vai vēlu tā mainīgā daļa ietekmē arī to nemainīgo, kas patiesībā ir ļoti lēni mainīgais jeb konservatīvā tradīcija. Latvijā pēdējos 25 gados vērtību mainīgā daļa ir bijusi kritiski liela. Tas ir radījis apjukumu.

– Liberālisms tiek arī saistīts ar pārliecību, ka cilvēka identitāte ir maināma, savukārt konservatīvisms uzskata, ka identitāte ir nemainīga. Latvijas apstākļos liberālisma dominante izvirza jautāju

mu – kāpēc turēties pie latviskuma, ja katrs savu identitāti var mainīt kā kreklu – tagad būšu vācietis, anglis vai īrs, kā nu kurā brīdī izdevīgāk. Vai pasaulē, kur valda liberālisma dominante, latviešiem ilgtermiņā ir nākotne?

– Tādā griezumā mans skatījums uz identitāti ir vairāk konservatīvs. Taču latvieši ar savu nacionālo identitātes apziņu nedrīkst iekonservēties Ulmaņa laikos. Tad mēs sadalīsimies aizspriedumainos provinciāļos un seklos kosmopolītos. Mums jāprot savienot stabilo un mainīgo, ja kādam patīk – konservatīvo un liberālo. Mēs nevaram aizslēgt valsts robežas. Mēs nevaram atgriezties Padomju Savienībā, un nedomāju, ka gribam būt kā Baltkrievija. Lai gan pat Baltkrievija ir gana atvērta. Brīvība, protams, ir liels drauds, bet sauksim to nevis par draudu, bet izaicinājumu. Vai mēs neļausim jaunajiem cilvēkiem braukt pasaulē? Viņi grib pasauli izbaudīt, redzēt, tur padzīvot. Jautājums, cik lielā mērā viņi vēlas saglabāt saiti ar Latviju un cik gribētu atgriezties? Te atkal nonākam pie identitātes jautājuma.

– Jūs vadāt Sabiedrības saliedētības komisiju. Vai saliedētība ir integrācijas sastāvdaļa un šīs komisijas dziļākā jēga ir veicināt sabiedrības integrāciju?

– Kad veidojām komisiju, man tas «saliedētības» nosaukums nepatika. Biju spiests to pieņemt kā deputātu vairākuma izvēli. Mans priekšlikums bija «Nacionālās vienotības un identitātes komisija». Identitāte ir piederības sajūta noteiktai kopībai, kultūrai. Identitāte ir tā vērtību sistēma, ap kuru nācija saliedējas. Jāzina atbilde uz jautājumu – ko nozīmē būt latvietim, Latvijas pilsonim. Tas saliedētībai piešķir noteiktu virzienu un saturu. Tas ir būtiskāk un konkrētāk nekā padomju laika multenes runča Leopolda aicinājumi dzīvot draudzīgi… Bet nosaukums nav galvenais. Svarīgi ir, ko un kā darām.

– Varbūt kļūdos, bet ir ļoti maz pētījumu par to, kā sevi identificē Latvijas krievi. Piemēram, kurai komandai jūt līdzi Latvijas krievi, kad spēlē Latvijas izlase pret Krievijas izlasi futbolā vai hokejā? Kādas ir šīs proporcijas, un kā šīs proporcijas mainījušās, teiksim no 2002. gada līdz šodienai? Daudzi latvieši ir pārliecināti, ka krievi to tik vien domā, kā Latviju pievienot Krievijai. Droši vien tādu arī netrūkst, bet kāda ir proporcija? Kāpēc šādi pētījumi netiek veikti?

– Jums taisnība, ar pētījumiem ir trūcīgi. Bet ir. Sākot komisijas darbu, mēs apkopojām pētījumus. Viens no jautājumiem tieši bija par Latvijas krievu piederības sajūtu – Latvijai vai Krievijai. Diemžēl ar Krieviju tas procents bija diezgan liels. No galvas neatceros, bet ap trešdaļu bija tādi, kuri jūtas piederīgi Krievijai. Tiesa gan, daudzi no viņiem vienlaikus atzīmēja arī, ka jūtas piederīgi Latvijai. Vai tas nozīmē, ka šie cilvēki Latviju uzskata par Krievijas sastāvdaļu? Ceru, ka tik traki nav. Mums patiešām būtu vairāk jāizzina jautājums – kas ir Latvijas krievi? Kāda ir viņu identitāte? Kas ir Latvijas krievu kultūra? Daudzi krievi stāsta, ka šeit dzīvo jau septītajā paaudzē, un tad rodas jautājums – kas šeit ir viņu kultūras radītais, kas būtu savijies kopā ar Latvijas kultūru. Tas ir tas interesantais, nevis saukt – sākot no Puškina un beidzot ar Allu Pugačovu vai Dimu Bilanu un pārējo, kas notiek Jaunajā vilnī. Tā jau ir Krievijas krievu kultūra.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas “Neatkarīgajā”

Avots: nra.lv /Bens LATKOVSKIS