• Tweet

17. martā plkst. 21.15 kinoteātrī Cinamon tiešraidē no Londonas karaliskā operteātra Covent Garden būs skatāms Pētera Čaikovska pasaulslavenais balets “Gulbju ezers”. Kā “Gulbju ezers” kļuvis par baleta simbolu un kādēļ tas iedvesmojis dejotāju paaudzes? Kas ir priekšnesuma veiksmes pamatā un kādēļ ikvienam kultūras pazinējam Latvijā vērts noskatīties šo izrādi?

“Balets “Gulbju ezers” atrodas un dzīvo nemitīgā pārveidē, kas prasa no veidotājiem erudīciju un pamatīgu muzikāli horeogrāfisko izpēti. Izpildītājiem tas ļauj atklāt baleta tehnikas, kā arī pilnveidot meistarību un aktiermākslu,” saka Gunta Bāliņa, horeogrāfe, Dr. paed., Latvijas Kultūras akadēmijas profesore.

No kritikas līdz sajūsmai: populārākais krievu klasiskās mūzikas mantojums

P. Čaikovska balets “Gulbju ezers” pirmo reizi tika uzvests Maskavas Lielajā teātrī. Tā laika lielākajās avīzēs (“Teatraļnaja gazeta”, “Sufļor”, “Ruskije vedomisti”) 1877. gada februāra numuros parādījās iznīcinoši vadošo kritiķu raksti, kuros balets raksturots kā “monotons, garlaicīgs un bez radošas fantāzijas”. Lielākā daļa kritikas bija jāuzņemas horeogrāfam V. Reizingeram un galveno lomu izpildītājiem: P. Karpovai (Odeta – Odīlija) un A. Hilleram (Zigfrīds). Par sava veida revanšu var uzskatīt 1895. gada 15. janvāri, kad P.Čaikovska mūzika ar Mariusa Petipā un Ļeva Ivanova horeogrāfiju radīja vienu no izcilākajām iepriekšējā gadsimta klasiskā baleta pērlēm.

Nemitīgs process un estētiska pilnveidošanās

Balets, kas šā gada 20. februārī atzīmēja savu 138. dzimšanas dienu, joprojām piesaista baletmeistaru, scenogrāfu, kostīmu mākslinieku un, protams, dejotāju uzmanību. Tas ir arī kultūras baudītāju obligātā repertuāra sarakstos. “Gulbju ezers”, tāpat kā citas M. Petipā un Ļ. Ivanova iepriekšējā gadsimtu mijā radītās horeogrāfiskās gleznas, vairāk nekā simts gados ir pārcietis iespaidīgas izmaiņas. Pamazām tēlainā deja atstūmusi nosacīto pantomīmu ar tās noslēpumainajiem žestiem. Prinča Zigfrīda un ļaunā burvja Rotbarta partijas kļuvušas dejiskākas. Šis balets vienmēr iepriecina un pārsteidz ar estētisko un ētisko pilnību, tieksmi pēc skaistā visās formās un izpausmēs. Spilgtāko, novatoriskāko un reizē profesionālo baletu “Gulbju ezers” iestudējis zviedru horeogrāfs Mats Eks, kam izdevies izrādē spilgti iedzīvināt varoņu raksturu, izskatu, iezīmes un emocijas kustībās. Viņa oriģinālhoregorāfija pirmo reizi bija skatāma 1987. gadā.

Mīlēts un cienīts Latvijā

Jau kopš 1926. gada balets vai atsevišķi tā fragmenti pastāvīgi grezno arī Latvijas Nacionālās opas baleta repertuāru. To uzveduši A. Fjodorova, O. Lēmanis, H. Tangijeva-Birzniece, A. Lembergs un A. Leimanis. Horeogrāfu skatuviskie “Gulbju ezera” varianti radīti, ņemot vērā Pēterburgas Marijas teātra oriģināla īpatnības.

Pirmā Odeta bija Aleksandra Fjodorova – Latvijas baleta vēstures cēlākā un leģendārākā dīva. Pēcāk viņas vietu ieņēma Melānija Lence un Edīte Feifere, kā arī pasakaini skaistā Mirdza Griķe, vēlāk – Anna Priede. “Annas Priedes sniegumā bija jūtamas traģiskās izskaņas priekšnojautas, īpašais zemteksts, it kā viņa zināja kādu ēterisku noslēpumu,” leģendāro izpildījumu raksturo G. Bāliņa. “Runājot par citiem “gulbjiem”, Veltas Vilciņas deja pēc rakstura vairāk bija Melnais, nevis Baltais gulbis. Lita Beiris, izdzīvojot Odetas tēlu, izdejoja bijību likteņa spēka priekšā, savukārt viņas Odīlija bija spilgta un valdonīga. Zitas Erss radītais tēls izstaroja apburošu sievišķību. Odetas tēlu, manuprāt, lieliski parādīja absolūtā prīma Inese Dumpe. Savukārt Jūliju Gurviču varētu dēvēt par īstu pērli gulbju vidū.”

“Gulbju ezers” ir viens no romantiskākajiem stāstiem baletā. Tas ir stāsts par sievieti, kas pārvērsta par gulbi, un sirdi plosošiem apliecinājumiem mīlestības spēkam. Baleta izrāde ir viens no īpašajiem karaliskā operteātra Covent Garden baleta uzvedumiem. Baleta producents ir Entonijs Dauels, kas atgriezies pie klasiskajām vērtībām – M. Petipā un Ļ. Ivanova autentiskās horeogrāfijas. Čaikovska virtuozo partitūru īsteno izcilais diriģents Boriss Gruzins. Odetu/ Odīlijas tēlu izdejo talantīgā krievu balerīna Natālija Osipova, princi Zigfrīdu – kanādiešu baletdejotājs Metjū Goldings. Izrādes tērpi apvieno vēsturisko precizitāti un gotisko fantāziju. Pirmā un trešā cēliena ainās jūtama dramatiska greznība, kas sakņojas Karla Faberžē krāšņajā stilā. Scenogrāfiju (dizaina autore Jolanda Zonābenda) papildina miglas, ēnu un mēnessgaismas efekti.