• Tweet

«Tā arī uzrakstiet, lieliem burtiem!» cieti nosaka lāču mamma Velga Vītola. Šodien viņai jādodas uz darba pārrunām un jācīnās par darbu, ko viņa jau 32 gadus uzticīgi veikusi, rūpējoties par dabas taku zvēriem – lāčiem, aļņiem, lūšiem, vāverēm, pūcēm, zaķiem… To pašu darbu, par ko tauta viņa tik ļoti mīl un par ko piešķīra titulu Latvijas lepnums.

Cilvēki ar Velgu joprojām lepojas, bet atbildīgajām amatpersonām šāds etalons nav vajadzīgs – ministrs Edmunds Sprūdžs un Dabas aizsardzības pārvaldes priekšnieks Jānis Strautnieks cenšas to pazemot. Radīt iespaidu, ka viņa – Velga – ir vainīga pie tā, ka valsts gadiem ilgi nav devusi naudu dabas taku sakārtošanai. Pie tā, ka lācene Made pēc atkārtotas izbēgšanas tika nošauta. Ka Velga vēl pirms tam aizliedza pārējos lāčus ievietot drošākajā voljērā, kaut gan viņas profesionālos apsvērumus nelikt lācenes kopā ar veciem tēviņiem pilnībā atbalstīja speciāla ekspertu komisija.

Nepareizie signāli

Bargā priekšniecība aizmirst, ka tieši Velga izlūdzās no Teterevu fonda naudu jaunajai lāču mājai. Tikmēr Edmunds Sprūdžs, komentējot no TV arhīviem izvilktus kadrus, moralizē, ka Velga Vītola ar bučām lāčiem un ar Ziemassvētkiem dzīvniekiem raidījusi sabiedrībai nepareizu signālu par cilvēku attiecībām ar zvēriem. Taču sabiedrība nav muļķe un ministram pašam iesit zem jostasvietas – ar sarkastiskiem komentāriem un dzelošām karikatūrām atgādinot viņa paša signālus – gada vecumā pamestos dvīnīšus. Varbūt Velga tādu sodu izpelnījusies tāpēc, ka aprūpējusi, nevis atstājusi likteņa varā vecāku pamestus zvērēnus…

Ne par kapeiku labāks nav arī Jāņa Strautnieka paziņojums: «Labi saprotu Velgas Vītolas emocionalitāti, sievietes mēdz būt emocionālas.» Konkrētajā situācijā tas jau velk uz dzimumu diskrimināciju, bet Velga saglabā savaldību: «Es stāvu pāri šāda veida uzbraucieniem.»

Publiski izskanējuši arī citi izdomāti argumenti, kas patiesībā nav nekādi argumenti. Tai skaitā daudz piesaukts zvērkopes veselības stāvoklis. Jā, Velga Neatkarīgajai atzīst, ka viņai ir nopietnas problēmas ar muguru. Taču šāds stāvoklis esot jau divus gadus. Tāpēc jau formāli strādā tikai pusslodzi. Bet priekšniekiem pēkšņi tas kļuvis šausmīgi svarīgi.

Pēc visām gada nogales peripetijām un darbinieku atlaišanas no dabas takām gan sirds sākusi uzdot, un Velga pirms garajām brīvdienām saka: «Nevēliet man priecīgus svētkus. Novēliet man mierīgus svētkus.»

Zvēri gaida savu kopēju

Pagaidām Latvijas lepnumu no izrēķināšanās sargā zilā slimības lapa. Velga joprojām skaitās Gaujas Nacionālā parka fonda štatā, taču labi apzinās – tur viņai darba vairs nav. Vienīgais, ko viņa vēlas, ir būt atpakaļ pie saviem zvēriem Līgatnē, un arī zvēri vēlas to pašu. Vismaz neitrālu ekspertu komentāros tas izskanējis kā pats par sevi saprotams fakts. Lai viņi atkal satiktos, nepieciešama Jāņa Strautnieka atļauja. Taču Dabas aizsardzības pārvaldes priekšnieks kavējas tādu dot, kaut gan publiski, tāpat kā Edmunds Sprūdžs, ir solījis. Neatkarīgā pirms pāris dienām Dabas aizsardzības pārvaldei vaicāja, kā sauksies Velgas Vītolas amats un ar kuru datumu viņa sāks strādāt. Taču atbilde pēc būtības netika sniegta. Vien tās pašas standartfrāzes par Velgas nenovērtējamo pieredzi, aizrautību un sirsnību, bet ne par šo īpašību praktisku izmantojumu.

Par gaidāmo atlaišanu dabas taku darbinieki zinājuši jau mēnesi iepriekš. Velgas situācija pārrunāta īpaši – un toreiz izskanējis, ka viņa varbūt varētu darīt kaut ko dabas taku birojā, savienojot šo vēl neizdomāto pienākumu ar biļešu tirdzniecību. Bet tas nav tas, ko vēlas Velga: «Es netirgošu biļetes Līgatnes dabas takās! Es negribu būt burkāns tūristiem.» Savulaik gan viņa arī šo darbu darījusi, bet tagad jūtas pelnījusi būt tikai ar saviem zvēriem, un tad vēl tā mugura.

Tauta Velgu mīl

Sabiedrība šo viņas vēlmi respektē. Ik dienas atskan atbalsta zvani no pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem, darba kolektīviem. Arī Nacionālās operas mākslinieki atsūtīja ziņu, ka kreņķos ir kopā ar viņu. Vēstules pienāk pat no ārzemēm, un Velga ir ļoti pateicīga par šo atbalstu:

«Augstākais novērtējums, ja tevi mīl tauta, un man ir tā tautas mīlestība. Tāpēc es esmu bagātāka par Sprūdžu, Strautnieku un visiem tiem Latvijas miljonāriem kopā ņemtiem.» Visā šai juceklī lielāka skaidrība tiks ieviesta ne agrāk par janvāri. Bet lāču mamma visvairāk raizējas ne jau par sevi, bet dzīvniekiem: «Cilvēki var apmētāt viens otru ar akmeņiem, bet galvenais, lai neciestu dzīvnieki!» Pāris jaunpieņemtiem cilvēkiem tagad jāpaveic sešu pieredzējušu darbinieku pienākumi, un tagad – ziemā – tas nebūt nav vienkārši. Kaut vai tāpēc, ka viņi nezina, kur žogiem ir vārīgās vietas.

Pagaidām gan Līgatnes dabas takas nav ziņojušas par kādiem incidentiem. Vadītāja Sigita Šulca pirms garajām brīvdienām vēstīja: «Paldies dievam, viss notiek ierastajā režīmā.» Atšķirībā no pārējiem kolēģiem amatā viņa ir mācējusi noturēties, taču lemšanas tiesības zaudējusi un tagad patiešām var paļauties vienīgi uz visaugstāko vai priekšniecību kaut kur tur – Rīgā.

Avots: nra.lv /Imants Vīksne