• Tweet

Saeimas pārvēlēšanu rungai jāpalīdz arī vēlēšanu uzvarētājiem saprast, ka viņi nav ieguvuši garantijas uz pārticīgu dzīvi vismaz turpmākos trīs gadus.

Rēķinot naudā, V. Dombrovska valdība ir sagādājusi nākamajai valdībai rīkot dzīres triju mēnešu garumā. Mazāk tēlaini sakot, nākamajai Latvijas valdībai nevajadzētu būt grūtībām apmaksāt visus 2011. gada rēķinus un izmaksāt par to sev lielas prēmijas – baudīt tradicionālo valsts izdevumu kāpumu decembrī. To visu drīkstēs darīt uz parāda, kuru V. Dombrovska valdība nav iztērējusi. Šā gada budžeta likums atvēl valdībai 494 miljonu latu deficītu, kuru valdība ir klusi un mierīgi – bez likuma grozīšanas un kreditoru uzbrēcieniem par tādu rīcību – palielinājusi (to tagad sauc par apropriāciju) jau līdz 521 miljonam latu. Tomēr reālais naudas pārtēriņš septembra sākumā bijis tikai 95 miljoni. Protams, astoņi mēneši nav divpadsmit mēneši un izdevumu pieaugums gada beigās arī valsts budžetam ir neizbēgams kā apkures sezona, taču aptuveni trīs simtu miljonu latu pārtēriņš ap šo laiku jau būtu normāls. Kas nosaka pārsimt miljonu latu starpību – vai tagadējās valdības neprasme plānot, vai nevēlēšanās laikus nomaksāt rēķinus, vai arī nauda tiek krāta kādiem īpašiem mērķiem? Lai ko teica premjers un viņa finanšu ministrs Andris Vilks priekšvēlēšanu kampaņas gaitā, no atbildēm uz šādiem jautājumiem viņi prata izvairīties tikpat neatlaidīgi, cik Neatkarīgā viņiem to jautāja.

Valdību mīlule inflācija

Saistībā ar šā gada budžeta deficītu iespējams uzzīmēt arī daudz bēdīgāku ainu. Jāatceras, ka pagājušais gads beidzās ar 917 miljonu latu pārtēriņu. Tik daudz bija nepieciešams valsts aparāta un funkciju uzturēšanai. Ja V. Dombrovskis vispār ir veicis kādas reformas, tad naudas izteiksmē tās noteikti nepārsniedz trīs miljonu latu ietaupījumu starp 524 miljoniem, kāds bija likumā atļautais budžeta deficīts pērn, un 521 miljonu, cik valdība apņēmusies pārtērēt šogad. Kā valdība pāries no 917 miljonu pārtēriņa uz 521 miljona pārtēriņu? Nebūt nenotiek pamanāma valsts iestāžu likvidācija, bet algas šajās iestādēs caurmērā atkal pieaug. Vai tas nenozīmē, ka īstenībā jau būtu iztērēts viss, ko šogad drīkstēja tērēt, un tūlīt pēc vēlēšanām nesekos valdības paziņojums, ka tā atliek algu izmaksas valsts kalpotājiem uz nākamo gadu? Cerēsim, ka nodokļu maksātāji tomēr spēj uzturēt valsts iestādes. Deficīta samazinājumu pamato nodokļu likmju un ieņēmumu pieaugums, kas ļauj valstij tērēt vairāk, bet parādā palikt mazāk. Precīzāk sakot, valsts ieņēmumi sāka jūtami pieaugt tad, kad nodokļu palielināšana bija iekustinājusi patēriņa un ražotāju cenu kāpumu. Valsts taču iekasē savu daļu no jebkura darījuma un tāpēc ir ieinteresēta, lai darījums būtu par lielāku summu – lai preces un pakalpojumi Latvijā būtu un kļūtu aizvien dārgāki. V. Dombrovska valdība šajā ziņā ir Aigara Kalvīša valdības klons, kam jāseko sava priekšgājēja liktenim un jātiek padzītam. Vai Saeimas atlaišana un pārvēlēšana varētu dot varu tādai valdībai, kas realizēs no tagadējās atšķirīgu politiku?

Solīt solīja, bet …

Vismaz skaitliski vēlēšanās ir uzvarējis Saskaņas centrs (SC) – tam par Saeimas deputātu vietām vairāk un, galvenais, pirmā vieta starp vēlēšanu dalībniekiem. Tas tika panākts, apsolot visiem visu. Valsts nauda tika solīta ne vien pensionāriem un slimniekiem, bet arī uzņēmējiem –valsts došot lētus kredītus. Nodokļi toties tikšot samazināti: «Jāievieš «nodokļu brīvdienas» uz laiku līdz trim gadiem», «PVN nodokļa un peļņas nodokļa likme «jāiesaldē»», «jāsamazina nodokļu un administratīvais slogs mazajiem uzņēmējiem» u.tml. Virs šīs ekonomiskās bāzes pacelto ideoloģisko virsbūvi jeb virsotni vainagoja SC vēlēšanu sejas Nila Ušakova frāze par «50 padomju okupācijas gadiem» uzrunā ārzemju diplomātiem angļu valodā. Vēlēšanu rezultāti varbūt nemaz nav šo pūliņu vērti.

SC programmas personifikācija bija par ekonomikas ministra kandidātu pieteiktais Ivars Zariņš – tas no vairākiem sabiedrībā zināmiem vienādas vārda un uzvārda kombinācijas nēsātājiem, kurš iepriekš bija uz brīdi kļuvis par sabiedrisko pakalpojumu regulatora vadītāja pienākumu pildītāju, bet tika no šīs iestādes atlaists. Viņa pamattēze bija tāda, ka naudas pilnīgi visam un visiem pietiks un pāri paliks, ja vien Latvija atteiksies no pasākumiem, kam jānodrošina pāreja uz eiro 2014. gadā. Skaidri aicināt uz lata devalvāciju un tādējādi iespējamo naudas drukāšanu viņš tomēr atturējās, tāpēc naudas iegūšanas mehānisms palika nesaprotams. Pēc vēlēšanām izrādījās, ka «nauda ir jānopelna». I. Zariņš to teica sarunā ar Neatkarīgo pensiju kontekstā, bet pāreja no priekšvēlēšanu uz pēcvēlēšanu runām šeit ir pārāk krasa jebkurā gadījumā. Tālāk I. Zariņš paskaidroja, kāpēc nav iespējams aprakstīt SC pirmos ekonomiskos soļus gadījumā, ja partija nonāks valdībā. Neviena «latviskā» partija neuzņemsies veidot koalīciju ar SC vienatnē (tagad zināms, ka skaitliski to varētu Zatlera Reformu partija (ZRP)), bet dalot atbildību ar vēl vismaz kādu partiju. Lemšanu un darīšanu jebkurā šādā kombinācijā aizvietotu mēģinājumi saskaņot kaut kādus lēmumus.

Skarbie vārdi

ZRP savus panākumus nodrošināja, kopjot tādas partijas tēlu, kas pilnībā atšķiras no visām citām partijām, kādas Latvijā ir (ir bijušas). Šādā tēlā iekļāvās pat priekšvēlēšanu solījumi celt nodokļus – tas patiešām bija oriģināli. Skarbākā ZRB personifikācija ir par finanšu ministra kandidātu pieteiktais Vjačeslavs Dombrovskis. Neatkarīgās lasītājiem viņš pazīstams ar jēdzienu «reģionālā konsolidācija», kas apgāna kopš Tautas frontes un Latvijas Republikas atjaunošanas pielīgtus svētumus. Proti, pāris miljonu Latvijas iedzīvotāju nevarot uzturēt trijiem miljoniem būvēto infrastruktūru, tāpēc mazākās apdzīvotās vietas vajagot likvidēt un atlikušajiem valsts iedzīvotājiem pārvietoties uz iespējami lielākiem centriem.

Kampara testaments

Ārkārtas vēlēšanas tomēr nebija iemesls, lai politiķi no tradicionālajām runām atteiktos masveidā. Laiks rakstīt ekonomisko testamentu valstij bija pienācis ekonomikas ministram Artim Kamparam no tagadējā premjera partijas Vienotība. Viņš vēlēšanās nestartēja un tādējādi nodrošināja, ka netiek no kandidātu saraksta izbalsots. Testamenta mutiskajā uzmetumā sarunā ar Neatkarīgo viņš atzina, ka apsīkst eksporta kāpums. Valstij jādod papildu resursi eksportspējīgām nozarēm un uzņēmumiem. Viņš tomēr nebija ar mieru piekrist, ka reālo atbalstu eksportam dod vietējā tirgus iznīcināšana ar vietējās valūtas devalvāciju un/vai nodokļu celšanu. Nē, pietikšot ar to, ka par Attīstības banku pārsauktā Hipotēku banka dodot līdzfinansējumu riskantiem (šaubīgiem!) projektiem. It kā nepietiek ar to, ka Hipotēku banka šādi jau ir kreditējusi gan bijušo premjeru Valdi Birkavu, gan tagadējā premjera sievu. Turpmāk šādiem personāžiem būs izredzes saņemt valsts naudu ar nosacījumu, ka viņu projekti izgāzīsies nevis Latvijā, bet ārzemēs. Pirmais rindā uz eksporta dotāciju ir airBaltic ar ļoti dīvainu biznesu – Latvijas valstij jāpiemaksā, piemēram, Uzbekistānas iedzīvotājam, ja viņš aizlido no Taškentas uz Stokholmu caur Rīgu.

Visu zaļajiem!

Priekšvēlēšanu retoriku pēcvēlēšanu situācijas valdošās koalīcijas veidošanas fāzē turpināja bijusī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Žanete JaunzemeGrende, kas pievienojusies partijai Visu Latvijai!. Tālākā nodokļu celšana un beidzot tomēr lata devalvācija – fui, nekādā gadījumā pat no tāda viedokļa, ka devalvāciju sabiedrība uzskatītu par pietiekamām izmaiņām, lai vairs neprasītu SC uzņemšanu valdībā, kas arī būtu liela pārmaiņa. Izrādās, ka Latvija zels ar «zaļo ekonomiku». Jauši vai nejauši, bet šajā sarunā Neatkarīgās sarunu biedre uzstājās kā sīva konkurente Zaļo zemnieku savienībai – teica tieši to, ko pienāktos teikt zaļajiem. Viņas versija par «zaļo ekonomiku» gan balstījās uz visai apšaubāma piemēra, cik zaļa dzīve jeb zemi apkures rēķini esot Limbažos, kur dedzina koka šķeldu. Dedzināsim tik kokus un dzīvosim lēti. Jā, bet vai Limbažos sākuši būvēt kosmosa kuģus, t.i., ražot preces ar augstāku vērtību un cenu, nekā iespējams saražot no koka?

Avots: nra.lv