• Tweet

Problēmai ir jābūt atrisinātai pēc būtības – bērniem jānodrošina iespēja nokļūt uz skolu un atpakaļ dzīvesvietā. Gatavojoties nākamajam mācību gadam, tiesībsargs aicina pašvaldības jau šobrīd bērnu interesēs pilnveidot skolēnu pārvadājumu pakalpojumus, ņemot vērā iedzīvotāju un izglītības iestāžu viedokļus un vajadzības. Īpaši nepieļaujama tiesībsarga ieskatā ir dzīvošana internātos kā alternatīvs risinājums.

“Pēdējā laikā saņemam arvien vairāk iesniegumu par skolēnu pārvadājumiem uz izglītības iestādēm un atpakaļ. Ņemot vērā šobrīd notiekošās skolu tīklu reformas, droša un bērnu interesēm atbilstoša skolēnu pārvadājumu īstenošana kļūst arvien aktuālāka. Iesniegumi ir izgaismojuši vairākas problēmas, un dažos gadījumos pašvaldības iesaistās to risināšanā gausāk, nekā būtu vēlams,” uzsver Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere. Viņa piebilst, ka tiesībsarga vēstule pašvaldībām ir sava veida “vasaras darbs”.

KĀDA IR PAŠVALDĪBU LOMA?

Izglītības likumā nepārprotami noteikts pašvaldības pienākums nodrošināt skolēnu fizisku nogādāšanu izglītības iestādē un atpakaļ dzīvesvietā. Lai to īstenotu, pašvaldībai ir detalizēti jāizvērtē situācija savā administratīvajā teritorijā – cik bērniem un no kurienes ir jānodrošina nokļūšana izglītības iestādē, kāds ir sabiedriskā transporta tīkls, kustības grafiks un iespējas to pielāgot skolēnu vajadzībām, vai infrastruktūra (ceļi, ietves, pieturas) ir bērniem droša utt. Pašvaldība var arī lemt, ka ērtāk bērniem ir izmantot sabiedrisko transportu. Taču šādā gadījumā pašvaldībai ir jāseko līdzi pakalpojuma kvalitātei, īpaši no bērnu drošības viedokļa, un nekavējoties jāreaģē uz sūdzībām par pārvadātājiem. Tiesībsargam ir zināms gadījums, kurā vadītājs reisā Rīga – Salaspils nepiestāja bērnam vajadzīgajā pieturā, turklāt mācību gada laikā trīs reizes. Rezultātā bērns izkāpa pieturu tālāk un devās mājās pa bīstamu šosejas malu, kur vispār nav gājējiem paredzētas ietves. Šāda situācija nav pieļaujama.

KO AICINA TIESĪBSARGS?

Iesniegumi tiesībsargam liecina, ka daļa pārvadājumu problēmu ir skaidrojama ar ceļu slikto stāvokli – tas ir neizbraucams konkrētos laikapstākļos, piemēram, lietus un sniega dēļ, un netiek pienācīgi uzturēts. Rezultātā transportlīdzeklis gluži vienkārši nespēj pa šādu ceļu pārvietoties, un bērni ir spiesti daļu ceļa veikt patstāvīgi. “Lai arī pašvaldība var nebūt atbildīga par ceļa posma uzturēšanu, tā tomēr ir atbildīga par skolēnu iespēju nokļūt skolā, tātad arī šajos gadījumos pašvaldībai būtu jāmeklē risinājums. Kā piemērs minams Alūksnes novada pašvaldības ieviestais risinājums skolēnu pārvadājumiem neplānotās situācijās un ārkārtas gadījumos, izglītojamos nogādā līdz autobusa pieturai ar mazākas ietilpības autobusu,” piebilst L. Grāvere.

Vairākas pašvaldības skolēnu ģimenēm piedāvā kompensāciju degvielas izdevumu segšanai. Proti, atsevišķos gadījumos ir iespējams organizēt skolēniem transportu, ja otrai pusei (ģimenei) ir pieņemams pašvaldības budžetam saudzīgāks risinājums – kompensācija. Taču kompensācijas piešķiršana pati par sevi nav risinājums, , tā pilda vien atbalsta funkciju. Iespējai saņemt kompensāciju nav nekādas nozīmes, ja ģimene nevar nodrošināt bērna pārvadāšanu, piemēram, automašīnas vai laika trūkuma dēļ.

Jāatceras arī, ka bērnam ir tiesības uz atpūtu un brīvo laiku, piedalīties spēlēs un izpriecu pasākumos, kā arī kultūras dzīvē un nodarboties ar mākslu. Skolēnu pārvadājumu saistībā tas nozīmē, ka transporta kustības grafikam ir jābūt “saudzīgam” pret skolēnu. Nav pieļaujams, ka bērni vairākas stundas dienā pavada ceļā uz/no skolas vai gaidot transportlīdzekli – ņemot vērā mācību, interešu izglītības un mājasdarbu radīto slodzi bērnam var nākties ziedot miega un atpūtas laiku. Arī Valsts kontrole jau 2018. gadā vērsa pašvaldību uzmanību uz šo problēmu. Tiesībsargs aicina pašvaldības parūpēties gan par bērnu daudzpusīgas attīstības iespējām, gan pielāgot transportu arī interešu vai profesionālās ievirzes izglītības nodarbību grafikam.

KATEGORISKS NĒ INTERNĀTAM KĀ “OTRAJĀM MĀJĀM”

Kategoriski nepieņemams risinājums skolēnu transportēšanas problēmai ir internātu vai dienesta viesnīcu pakalpojuma piedāvāšana. Kā pirms dažiem gadiem atklāja Valsts kontrole – vairāk nekā 4000 bērnu, no kuriem ievērojama daļa nav sasniegusi pat pusaudžu vecumu, faktiski ir liegta regulāra saskarsme ar ģimeni un aprūpes un uzticības personas klātbūtne. Tiesībsarga un Valsts kontroles ieskatā dzīvošana internātā ir pretrunā ar bērna tiesībām dzīvot ģimenē, kas ir svarīgi bērna pilnvērtīgai attīstībai un sagatavošanai patstāvīgai dzīvei. Bērnam, lai viņš varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties kā personība1, jāaug ģimenē , laimes, mīlestības un sapratnes gaisotnē. Nav apšaubāms, ka minētais nav īstenojams, piecas no septiņām nedēļas dienām bērnam dzīvojot internātā.

Šajā saistībā tiesībsarga redzeslokā ir gadījumi Gulbenes un Bauskas novados, kur pašvaldība kā vienu no risinājumiem piedāvā iespēju skolēnam mācību nedēļas laikā dzīvot internātā vai pirmsskolas izglītības iestādē. “Aicinu pašvaldības pievērst pastiprinātu uzmanību šai problēmai un nepieļaut, ka internāti tiek arī turpmāk izmantoti kā transportēšanas vai ģimenes sociālo problēmu risināšanas rīki. Šādas prakses turpināšana nav atbalstāma. Patiesi ceru uz pašvaldību aktīvu rīcību, lai ikvienam bērnam, jo īpaši pirmsskolas un pamatizglītības vecumā, būtu iespēja ik dienu doties uz izglītības iestādi un atgriezties mājās. Lūdzam mūs informēt, ja pārtraukt internātu uzturēšanu vai vismaz samazināt tajos dzīvojošo bērnu skaitu jums liedz kādi šķēršļi vai citi iemesli,” norāda L. Grāvere.