• Tweet

Teju pusgadu pēc Krišjāņa Kariņa (JV) valdības apstiprināšanas parlamentā vērojams haoss un jaušama politiskās agonijas dvesma – maz kurš šodien izprot jaunās valdības darbību, pieņemtos lēmumus un politiķu motivāciju. Mums ir tieslietu ministrs, kas aizstāv kukuļņemšanā apsūdzētu partijas biedru un sūdzas par tiesiskumu Latvijā ārvalstu vēstniecībām, mums ir satiksmes ministrs, kas vēlas celt akcīzes nodokli dīzeļdegvielai, mums ir vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, kas virza novadu reformu, pret kuru iebilst sabiedrības vairākums, mums ir izglītības ministre, kas cenšas vājināt valsts valodas pozīcijas un virkne deputātu, kas atbalsta tautas nodzirdīšanu, cerot, ka viss tiks piedots ar sniegtu iespēju uzvarēt “čeku loterijā” vai solījumu par lielāku minimālo algu.

Valsts atrodas situācijā, kad jaunievēlētie politiķi ne tikai nepilda savās priekšvēlēšanu programmās ierakstītos solījumus, bet pat nobalso pret tiem, sakot, ka “tagad nav pienācis īstais laiks”. Vēsture gan rāda, ka šiem solījumiem nekad nepienāk “īstais laiks”. Arī par Valsts prezidenta ievēlēšanas procedūru viedokļi joprojām atšķiras – vieni saka, ka Egils Levits ir ievēlēts, citi, ka viņš aizmuguriski iecelts jeb notikusi tā sauktā “levitācija”.

Jāsaka gan, ka sabiedrību mazāk satrauc politiskās aizkulises un šaha figūriņu bīdīšana pa labi un pa kreisi – daudz lielāku sašutumu izsauc jau apsūnojušās problēmas – pedagogu un mediķu nepienācīgais atalgojums, nepanesamais nodokļu slogs, šķietamie izdzīvošanas kursi, kuriem pakļauti pensionāri un virkne citu nejēdzību, kuras, šķiet, Kariņa valdība nav iecerējusi risināt – ir tikai skaistas frāzes un tukša bļaustīšanās, bet ne valstiskas idejas. Sabiedrība, šķiet, ir noilgojusies pēc vēl viena pirmās brīvvalsts Ulmaņa. Jā, varbūt no mūsdienu skatu punkta viņš tiek vērtēts pretrunīgi, bet, neapšaubāmi, Kārlis Ulmanis ir viens no redzamākajiem valstsvīriem Latvijas vēsturē, un viņa valdīšanas laikā Latvija uzplauka gan saimnieciski, gan kultūras jomā. Paskatoties apkārt, dažs labs ir atradis vēl vienu Ulmani – šodien bieži vien sociālo tīklu komentāros tieši Ventspils mērs Aivars Lembergs tiek pielīdzināts sava laika diženajam valsts vadītājam.

Ja tā paskatāmies, zināmu līdzību starp abiem politiķiem var atrast – gluži tāpat kā agrāk Ulmanis, arī Lembergs ir spēcīga personība, un viņa atziņās ir daudz saimniecisku padomu. Tieši savas apņēmības un enerģijas dēļ Lembergam ir izdevies sakārtot Ventspils pilsētu tā, lai daudzi to sauktu par vienu no skaistākajām un sakoptākajām Latvijas pilsētām. Latvijas Universitātes vēstures un filozofijas fakultātes profesors, vēstures doktors Harijs Tumans, reiz skaidrojot Lemberga fenomenu, paudis, ka “Ventspils ir pacelta un cilvēki to novērtē; viņi spriež, ka tas, kurš spēj sakopt vienu pilsētu, spēs sakopt arī visu valsti!”

Un par spīti tam, ka sabiedrība Lembergu vērtē pretrunīgi un viņa sāncenši nebeidzami strādā pie tā, lai uzturētu dzīvu mītu par oligarhu, viņam ir ļoti daudz atbalstītāju, kas labprāt redzētu Lembergu vadām valsti. Lembergam punktus dod ne tikai tas, ka viņš labi pazīst Latviju, bet viņam ir arī liela pieredze gan kā nacionāla, gan pašvaldības mēroga politiķim.

Jāpiezīmē, ka Ventspils mērs jau vairākas reizes ir ticis virzīts kā premjera amata kandidāts. Tieši Lembergs savulaik ir bijis stabils līderis potenciālo premjeru reitingā. “Lembergs ir populārs ne tikai latviešu, bet arī krievu vidū, pietiekami atraktīvs un cilvēkiem patīk. Viņš ir mutīgs vīrs, kuram ir smuka pilsēta un kurš nebaidās teikt pietiekami šerpas lietas,” tā reiz par politiķi izteicās kādreizējais politologs, tagad eiroparlamenta deputāts Ivars Ījabs (AP!).

Turklāt Lembergs nevairās paust kritisku viedokli par lietām, kuras citi politiķi atbalsta ar vienu galvas mājienu, iespējams, pat neizvērtējot to sekas. Kāds jau var domāt, ka Lembergs vienmēr būs tikai un vienīgi Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) aizstāvis, tomēr nereti tieši Lembergs izrādījies šī politiskā spēka lielākais kritiķis. Pat Zaļo un zemnieku savienības pārstāvji tagad, kad nodokļu reforma cietusi neveiksmi, ar nožēlu atzīst, ka savulaik nav ieklausījušies Lemberga padomos. “Ja mūsu kolēģi valdībā būtu ieklausījušies tajā, ko Aivars Lembergs teica par nodokļu reformu, būtu ieklausījušies, ko Aivars Lembergs teica par izglītības reformu, arī par OIK, par priekšvēlēšanu kampaņu, tad mēs nebūtu nonākuši tādā situācijā, kādā nonācām. Lembergs bija viens no tiem cilvēkiem, kurš norādīja uz šīm problēmām un riskiem. Norobežoties no Lemberga tikai norobežošanās pēc, manuprāt, bija vairāk nekā nepareizi. [..] Iepriekšējā, – 12. – Saeimā ZZS iekļuva ar Aivaru Lembergu kā premjera amata kandidātu, bet, tiklīdz tika pie vadīšanas, tā pirmais, ko mēģināja izdarīt, – norobežoties no viņa, nevis ieklausīties viņa labākajās idejās, analizēt un diskutēt pēc būtības,” kādā intervijā skaidroja ZZS jaunais valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars.

Vēl vairāk – sabiedrība labprāt Lembergu redzētu ne tikai premjera amatā, bet pat kā Rīgas pils saimnieku. Tiek uzskatīts, ka viņš nu noteikti nekalpotu tikai par valsts ārējo fasādi, kas “lidinās kaut kur debesīs”, bet būtu cilvēks, kurš aizstāv mūsu valsts intereses. Politiķa atbalstītājus fascinē, ar kādu dedzību Lembergs savās preses konferencēs runā par nacionālo interešu aizstāvību, un viņi ir pārliecināti, ka ar tikpat lielu sparu Lembergs varētu nodoties visas Latvijas attīstīšanai un spodrināšanai, kā līdz šim to veiksmīgi darījis savā pilsētā.

Iespējams tieši tādēļ pastāv viedoklis, ka Lembergs ir vienīgais iemesls, kāpēc Latvijā joprojām nav ieviesta tautas vēlēta Valsts prezidenta institūcija. Bet varbūt tautai beidzot jādod to, ko tā vēlas?