• Tweet

Piektdien, 20. oktobrī, Lielajā ģildē ar pasaulslavenās itāļu vijolnieces Lorenca Borrani un “Sinfonietta Rīga” kopīgi veidotu koncertprogrammu noslēgsies Rudens kamermūzikas festivāls.

Klausītājiem būs iespējams novērtēt 20. gadsmita krievu avangardista Alfrēda Šnitkes Pirmo vijoļsonāti, kā arī viņa asprātīgo repliku par klasicisma mantojuma tēmu “Moz-Art à la Haydn”, Jozefa Haidna simfoniju ar apakšnosaukumu “Ar timpānu tremolo” un Pētera Vaska opusu “Epifānija”.

Rudens kamermūzikas festivāla izskaņā kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” klausītājiem piedāvā koncertprogrammu ar itāļu vijolnieci Lorencu Borrani, kura plašāk pazīstama ne vien kā solo māksliniece un orķestru koncertmeistare, bet arī leģendārā orķestra “Spira Mirabilis” idejas autore un izveidotāja. Lorenca spēlē 1745. gadā Venēcijā izgatavoto Santo Serafino vijoli, ko māksliniecei lietošanā nodevis “Fondazione Pro-Canale di Milano” fonds.

Rudens kamermūzikas festivāla noslēguma koncertā varēs dzirdēt arī festivāla patrona Pētera Vaska savulaik somu diriģentam Juham Kangasam veltīto opusu “Epifānija”. Raksturojot skaņdarbu, Pēteris Vasks saka: “Mēs ar Juhu Kangasu esam tuvi draugi kopš 1991. gada, kad viņš diriģēja manas Pirmās simfonijas “Balsis” pirmatskaņojumu. “Epifānija” ir īsa, rāma kompozīcija ar sevišķi ieturētu stīgu skanējumu. Kā vārdos nepateiktu moto, kas iekļauts šajā mūzikā, var sajaust jautājumu – kas paliek aiz dzīves, kas pārpilna mūzikas?”

Lorenca Borrani dzimusi 1983. gadā Florencē. Viņa koncertējusi nozīmīgākajos Eiropas muzikālajos centros – Milānā, Vīnē, Parīzē, Londonā, Berlīnē. Kā soliste un koncertmeistare Lorenca ir cieši saistīta ar daudziem dižiem mūslaiku diriģentiem – Lorinu Māzelu un Klaudio Abado, Trevoru Pinnoku un Nikolausu Arnonkūru. Savukārt kā Eiropas Kamerorķestra (CEO) koncertmeistare Lorenca ir koncertējusi kopā ar tādiem māksliniekiem kā Bernardu Haitinku, Vladimiru Aškenazi un Vladimiru Jurovski.

Koncertā varēs dzirdēt Alfrēda Šnitkes Pirmo vijolsonāti no komponista agrīnā perioda, kurā viņš pulcējis atbalsis no tādu krievu klasiķu kā Rahmaņinova, Prokofjeva un Hačuturjana skaņu tēlu pasaules. Īpaši Šnitkes domāšanu sonātē saistījis Dmitrija Šostakoviča stils un ekspresija. Savukārt Šnitkes 1977. gadā komponētais komiskais opuss “Moz-Art à la Haydn” divām solo vijolēm, nelielam stīgu orķestrim un kontrabasam ir asprātīga atsauce uz Vīnes klasiķu darbiem. No Mocarta daiļrades Šnitke aizņēmies tos nedaudzos fragmentus, kas saglabājušies no viņa pantomīmas Musik zu einer Fascingspantomime – mūzikas, kas komponēta Pavasara karnevālam. Savukārt no Haidna Šnitke patapinājis “Atvadu simfonijas” asprātīgo ideju – darbam izskanot, mūziķi pa vienam atstājuši skatuvi, izdzēšot sveces gaismu virs savas pults.

18. gadsimta Vīnes klasiķu ciltstēvs Jozefs Haidns sava mūža laikā radījis vairāk nekā 100 simfoniju. Tieši viņš izveidoja klasiskās simfonijas četrdaļu modeli, ko pēc tam ar lieliem panākumiem attīstīja viņa sekotāji. 18. gadsimta beigās Haidns devās uz Londonu, un šim viņa radošā dzīves periodam pieder divpadsmit simfonijas, viena no tām – 103. simfonija Mibemolmažorā, saukta arī “Ar timpānu tremolo”.

Biļetes iegādājamas “Biļešu paradīzes” kasēs un internetā.

Foto: Publicitātes