• Tweet

13. novembrī koncerttelpā “Tu jau zini Kur.” (Tallinas iela 10-3) uzstāsies amerikāņu alternatīvais popmūziķis Džons Mauss (John Maus). Koncertu rīko biedrība “Skaņu mežs”, un biļetes nopērkamas www.bilesuserviss.lv. Pirmo piecdesmit biļešu cena ir 22 EUR. Pasākuma sākums: 20:00.

Džons Mauss rada satīrisku, nevērīgu sintpopu ar nepārprotamām atsaucēm uz astoņdesmito gadu popkultūru. Mauss ir doktora grāda kandidāts politiskajā filozofijā un ir mācījies arī mūzikas kompozīciju. Viņa mūzikas spilgtākā īpašība ir nepastarpināts emocionāls patoss, ko grūti nesajust, lai arī daudzās viņa dziesmās ticis darīts viss, lai tās nebūtu iespējams uztvert nopietni.

Laikraksts “The New York Times” Mausu nodēvējis par “savdabīgu popzvaigzni”, bet mūzikas kritikas portāls “Pitchfork” – par “pancīgu intelektuāli”. Visbeidzot, medijs “NASTY Magazine” raksta sekojoši: “Skaidrs, ka frāze “kulta mūziķis” ir tikusi lietota par daudz. Taču attiecībā uz Džonu Mausu to nevar nelietot.”

Turpretim medijs “Slant Magazine”, kas Mausa daiļradi raksturojis kā nepieejamu un maksimāli pretenciozu, visbeidzot atzīst: “Tā ir tiešām s**īga mūzika.” Portāls “Drowned in Sound” Mausa dziedāšanu salīdzinājis ar “defekāciju caur muti”, un kaut kur pa vidu šim spodras publicitātes maratonam viņš ir ticis atzīts arī par “pārsteidzošā kārtā kaitinošāku pat par dziedātāju Arielu Pinku”.

Iespējams, ka pozitīvi noskaņoto kritiķu daļu un uzticīgo fanu pulku pārliecina Mausa pārgalvīgā balansēšana starp talantu un paviršību, kā arī nenopietnību un dziļdomību. Lai arī Mausa mūzikā gadās arī atbalsis no viņa intereses par filozofiju un mūzikas vēsturi, tie ir tieši nejēdzīgākie skaņdarbi, kas paradoksālā kārtā uzrunā klausītājus vispamatīgāk. Ir pieļaujams teikt, ka jo mazāk Mauss cenšas publiku pārliecināt par to, ka ir īpašs, jo vairāk viņam tas izdodas.

Jau minētais izdevums “The New York Times” raksta sekojoši: “Dziesmas, ko rada Mauss, ir sava veida fantāzijas par astoņdesmito gadu sintpopu, kas mēdz robežoties ar parodijām. Dučiem tā saucamo “chillave” vai “glo-fi” apakšžanru mākslinieku tieši tāpat kā Mauss sajūsminās par tā laikmeta bungu mašīnām, ledaini skanošiem sintezatoru akordiem un nolemtības pilniem, spalgiem vokāliem. Taču Mauss no tiem atšķiras, jo spēj “new wave” mūzikā saklausīt gregoriāņu dziedājumus.”

Publicētās intervijās Mauss nereti tiek raksturots kā impulsīvs, drudžains, ar idejām pārņemts runātājs. Sarunā ar izdevuma “The Guardian” žurnālistu Semu Ričardsu (Sam Richards), viņš sacījis sekojošos vārdus, kas, iespējams, izskaidro viņa mūzikas nemainīgi absurdo noskaņu: “Mēs dzīvojam pasaulē, kurā informācijas aprite ir ātrāka un plašāka nekā jebkad. Taču viss, ko šī aprite nodrošina, ir muļķības. Mēs vienkārši rotaļājamies ar saviem viedtālruņiem, dzenājam ziņojumus turpu-šurpu, un ar tiem nepasakām pilīgi neko.”

Džona Mausa dzīvie priekšnesumi ir tikuši raksturoti kā “bedīgi slaveni”, “mežonīgi’ un “eksaltēti”, tikmēr viņa komunikācija ar faniem – kā gracioza un dāsna.