• Tweet

Vīrushepatīta C pacientiem vislielākās raizes sagādā augstie līdzmaksājumi par zālēm, secināts apvienības HIV.LV veiktajā pacientu aptaujā. 45 procenti pacientu pārtraukuši ārstēšanos naudas trūkuma dēļ.

Lai arī C hepatīta pacientiem valsts kompensē 75 procentus zāļu izmaksu, līdzmaksājumi pārsniedz simts latu mēnesī, ko vairākums pacientu samaksāt nevar.

«Naudas trūkums ir svarīgākais faktors, kas ietekmē C hepatīta pacientu situāciju, un te nav runa tikai par zālēm, par kurām maksājums ir nesamērīgi augsts, bet arī naudu transportam, lai pie ārsta nokļūtu,» stāsta aptaujas autore Agita Sēja. Aptaujā atklājies: vairākumam šo pacientu ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir no 100 līdz 200 latiem mēnesī – cilvēkus nevar atzīt par trūcīgiem, bet viņiem arī nav pietiekami naudas, lai varētu samaksāt par ārstēšanos. «Cilvēki aptaujā teica: zāles nevar nopirkt to augsto cenu dēļ; nesaņemam skaidru atbildi no ārsta par iespējām lietot lētākas zāles, nevaram samaksāt par izmeklējumiem,» pacientu atbildes citē A. Sēja. Ārstēšanās pārtraukšanu vai vispār neuzsākšanu tieši naudas trūkuma dēļ kā problēmu uzsvēruši arī ārsti infektologi.

Apvienība HIV.LV pētījumā Zāļu pieejamība – tiesības, nevis privilēģija secina, ka C hepatīta pacientu pieejamību ārstēšanai visvairāk ietekmē viņu finansiālais stāvoklis, savukārt valsts politika C hepatīta ārstēšanā, nekompensējot medikamentus 100 procentu apmērā, liedz pacientiem iespēju uzsākt un pabeigt ārstēšanās kursu. Izārstēto pacientu skaitu būtiski samazina tas, ka valsts neievieš C hepatīta ārstēšanā inovatīvus medikamentus, kuru lietošanai ir lielāks efekts un arī mazāk blakusparādību.

Hepatīta biedrības vadītāja Olita Mengote piekrīt pētījumā raksturotajai situācijai ar C hepatīta pacientiem: «Nebūtu pieļaujama situācija, ka cilvēki pārtrauc ārstēšanos no C hepatīta, jo nevar samaksāt, taču tā reāli notiek. Liela daļa pacientu ir darbspējas vecumā, un, ja viņi izārstētos, tas būtu liels ieguvums valstij. Tagad izglītoti cilvēki dodas strādāt uz ārzemēm, jo tur C hepatīta ārstēšanu apmaksā valsts, piemēram, Vācijā vai Norvēģijā.» Pēc O. Mengotes teiktā, Latvijas sabiedrība nesaprot, cik būtiski ir panākt uzlabojumus C hepatīta diagnosticēšanā un ārstēšanā – C hepatīts viegli izplatās, arī skaistumkopšanas salonos un medicīnas iestādēs, ar to var inficēties praktiski jebkurš, bet Latvijā pat C hepatīta analīzes ir par maksu. C hepatīta pacients Ēriks Eisaks atgādināja, ka ir savākti vairāk nekā 10 000 cilvēku paraksti, lai C hepatīta medikamentus kompensētu 100 procentu apmērā. «Agri vai vēlu panāksim, ka tas notiks,» šādu pārliecību pauda pacients.

Viena no pētījuma rekomendācijām ir noteikt kompensāciju 90 procentu apmērā. «Jā, pilnībā kompensēt būtu labākais variants, taču būtu labi panākt arī šādu kompensāciju, ņemot vērā faktu, ka nereti pacientus disciplinē kaut vai neliels līdzmaksājums un tad viņi ārstēšanos nepārtrauc,» saka HIV.LV vadītājs Aleksandrs Molokovskis. Vēl autori rekomendē nepieļaut situācijas, ka tiesību akti tiek piemēroti ekonomiskajai situācijai, neievērojot pacientu intereses un mediķu viedokļus. Tieši tas notika krīzes laikā, kad daudzām diagnozēm samazināja kompensācijas apmērus, neņemot vērā, kādas būs sekas. Te gan Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktors Ēriks Miķītis teica: «Mēs nevaram pieņemt tādus dokumentus, kurus nevaram izpildīt, jo nav naudas. Ar ekonomisko situāciju jārēķinās!»

Arī uz Hepatīta biedrības jautājumu: ko cilvēkam dod tas, ka viņš pārbaudās reizi gadā (ierēdņi norādīja, ka reizi gadā profilaktiski ikviens bez maksas varot pārbaudīt veselību pie ģimenes ārsta) un atklāj, ka viņam ir C hepatīts, bet samaksāt par ārstēšanos viņš nevarēs, konkrēta atbilde netika dota. «Vai kāds ir rēķinājis, cik izmaksā neārstēti pacienti un cik cilvēkus neārstējoties viņi inficē vēl?» jautā O. Mengote.

Avots: nra.lv /Inga Paparde