• Tweet

Partiju reitingi gada šķērsgriezumā ļauj secināt: lai ilglaicīgi noturētu vēlētāju simpātijas, partijām ir jāatrodas priekšplānā un, kaut ar kļūdām, tomēr jābūt nepārtrauktā darbībā. Tikmēr nogaidoša, piesardzīga stratēģija Latvijas politiskajā vidē nozīmē neizbēgamu atbalstītāju intereses atslābumu.

Socioloģiskās kompānijas Latvijas fakti augustā veiktā aptauja jau trešo mēnesi uzrāda augošu Saskaņas centra popularitāti (23,5%), kamēr valdošās partijas Vienotība popularitāte visu vasaru ir samazinājusies no 18,5% jūnijā līdz 15,3% pašlaik. Vērtējot politiķu gada sniegumu, Neatkarīgā secina, ka partiju ilgtspēja vislielākajā mērā atkarīga nevis no atrašanās pozīcijā vai opozīcijā, bet gan no publisko aktivitāšu daudzuma.

Salīdzinot partiju šā brīža reitingus ar vēlētāju atbalstu 11. Saeimas vēlēšanās, ir redzams, ka aktīvi strādājošajam Saskaņas centram gada laikā izdevies saglabāt 83% no popularitātes, kas tam bija pirms gada. Savukārt Vienotībai, kurai kā valdošās koalīcijas spēkam ir nodrošināta milzīga publicitāte, izdevies saglabāt savu popularitāti 82% līmenī. Tikmēr mazāk pamanāmie, piesardzīgie zaļzemnieki saglabājuši vairs tikai 59% savu balsotāju, bet Nacionālā apvienība – apmēram 58,5%.

Politologs Filips Rajevskis sarunā ar Neatkarīgo uzsver, ka likumsakarība esot neapstrīdama. «Labāk ar kļūdām, bet priekšplānā, nevis rāmi un prātīgi aizmugurē,» tā eksperts raksturo veiksmes formulu, kas partijām nodrošina ilgstošas vēlētāju simpātijas. «Varētu šķist: jo mazāk kustību un aktivitāšu, jo mazāks risks pieļaut kļūdas. Taču politikā tas nedarbojas. Partijām ir jāatrodas nepārtrauktā sabiedrības uzmanības centrā, jo vēlētāji, kuri balsoja par partiju, sagaida no tās spēju ietekmēt procesus un aktīvu rīcību. Jā, dažkārt šī rīcība ir aplama. Tā, piemēram, kopš pagājušā gada vēlēšanām lielākā Saskaņas centra kļūda, kas nesakrita ar partijas vidusmēra atbalstītāja uzskatiem, manuprāt, bija Latvijas okupācijas fakta atzīšana. Savukārt Vienotībai par labu nenāca epopeja ar Dzintaru Zaķi. Tomēr, kā liecina reitingi, pat šādi incidenti partijai ir mazāk kaitīgi nekā vislatvijiešu un zaļzemnieku kūtrums,» komentē politologs. Viens no galvenajiem nosacījumiem, atrodoties priekšplānā, ir tas, lai partija fundamentāli nepieviltu savus vēlētājus, sākot darboties klaji pretēji priekšvēlēšanu solījumiem. Kā spilgtu piemēru F. Rajevskis min kādreizējo Zatlera Reformu partiju, kas «savus balsotājus ir pievīlusi pašos pamatos. Solītā tiesiskuma koalīcija sāka strādāt pēc tiem pašiem principiem, kādus ievēroja visas iepriekšējās valdības, un balsotāji to nav piedevuši». Arī Neatkarīgās pētījums apliecina, ka procentuāli vislielāko popularitātes daļu ir zaudējusi tieši Reformu partija, kuru augustā atbalstīja vairs tikai 15,5%.

Arī politologs Arnis Kaktiņš apliecina, ka partiju izdzīvošana atkarīga no to darbīguma. «Primāri katrai partijai ir jābūt redzamai, jāatrodas mediju uzmanības centrā, pretējā gadījumā sabiedrība par viņu aizmirsīs. Citādi būtu, ja Latvijas partijās darbotos tūkstošiem biedru, kuru simpātijas, protams, ir daudz noturīgākas. Taču Latvijas partiju biedru rindas ir retas, savukārt vidusmēra vēlētāja simpātijas ir nenoturīgākas. Šo situāciju ir radījušas pašas partijas, jo vairākumam nav stingras, konsekventas ideoloģijas. Tieši tādēļ vēlētājiem nav ideju, kurām tie vēlētos sekot, un savu politisko izvēli viņi ir spiesti izdarīt pēc tā, cik bieži mediji tiem ir atgādinājuši par kādu no partijām,» pauda politologs.

Avots: nra.lv /Ilze Zālīte