• Tweet

Sabiedrībā plašu rezonansi izraisījis biedrības “Latvijas Politiski represēto apvienība” (LPRA) nosodījums Ventspils mēram Aivaram Lembergam par to, ka viņš nodēvējis sevi par “politiski represēto”. Kamēr LPRA uzsver, ka paraksta “politiski represētais” lietošana no Lemberga puses ir nelikumīga un aizvainojoša patiesajiem staļinisko represiju upuriem, likums gan nenosaka, ka politiķim nebūtu tiesības šādi sevi apzīmēt.

Kā zināms, 22. februārī Rīgas apgabaltiesa nolasīja spriedumu tā dēvētajā Aivara Lemberga krimināllietā. Lai arī Kriminālprocesa likums nosaka, ka tiesai jāņem vērā nesamērīgais tiesvedības un pirmstiesas izmeklēšanas ilgums, kas nozīmē, ka samērīgi būtu izraudzīties sodu, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu, Lembergs pēc sprieduma nolasīšanas tika apcietināts. Par to un citiem jautājumiem Lembergs izteicies vēstulēs no cietuma, kuras parakstījis kā “politiski represētais”.

Uz to asi reaģējusi “Latvijas Politiski represēto apvienība”, kuras valdes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis medijiem izteicies, ka politiski represētās personas statuss Latvijā tiek piešķirts atbilstoši īpašam likumam “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem”.

“Ja Lembergs var dokumentāli pierādīt, ka viņš cietis no komunistiskā vai nacistiskā okupācijas režīma, viņam likumā noteiktajā kārtībā jāvēršas ar attiecīgu iesniegumu un reabilitācijas dokumentiem Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Taču līdz šim politiski represētās personas statuss Lembergam nav piešķirts,” norādīja Kaļķis.

Pats Lembergs to komentējis sekojoši: “Daļu no vēstulēm es parakstu kā “politiski represētais”. Neesmu un nepretendēju, nevaru pretendēt uz J. Staļina PSRS laika “politiski represētā” statusu. Es šai laikā pat nebiju dzimis. Ja kāds šo manis parakstīto statusu uztver šādi, tad atvainojos, noticis pārpratums. Mūsdienās krimināllikumā nav PSRS Kriminālkodeksa 58. panta. Ir citi. Korupcija, finanšu līdzekļu atmazgāšana. Ja cilvēks ir nevēlams faktiskajiem Latvijas ārzemju saimniekiem un viņu vietējiem pakalpiņiem, tad atrast cietējus no korupcijas – nav problēmu. Klāt pieliek finanšu atmazgāšanu 11 gadu garumā no 1995. gada, un lieta gatava. Tas nekas, ka finanšu atmazgāšanas novēršanas likums pieņemts 1998. gadā un tam nav atpakaļejošs spēks. [..] Uzskatu sevi par politiski represēto. Bet ne Staļina režīma.”

Vienlaikus skaidri redzams, ka Lembergs nepretendē uz politiski represētās personas statusu, bet piezīmi “politiski represētais” izmanto kā vispārēju apzīmējumu, kas Latvijā nevienam nav liegts. Turklāt viņa izteikumiem nav nekāda sakara ar likumu “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem”.

Ja palasām uzmanīgi, tad likums ir attiecināms tikai uz komunistiskā un nacistiskā režīma represijām, par ko liecina likuma 1. pants: “Par noziedzīgu atzīstama komunistiskā un nacistiskā ideoloģija, komunistiskais un nacistiskais totalitārais režīms un politiskās represijas, ko šie režīmi vērsa pret Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem par viņu politisko pārliecību vai politisko darbību, par pretošanos totalitārajiem režīmiem, par reliģiskajiem uzskatiem, par rases vai nacionālo piederību, par piederību pie noteiktas sabiedrības šķiras vai sociālā slāņa, par strādāšanu noteiktā profesijā vai par nodarbošanos, kas nebija pretrunā ar Latvijas Republikas likumiem, par laulību vai radniecību ar politiski represēto personu, par palīdzību politiski vajātajām vai represētajām personām.”

No tā izriet, ka tas ir speciāls likums, jo neietver citu režīmu veiktās politisko represiju formas. Savukārt Lembergs, saucot sevi par “politiski represēto”, nenorāda, ka ir cietis no likuma nosaukumā minēto režīmu politiskajām represijām, un viņam neviens likums neaizliedz sevi saukt par “politiski represēto”, ja viņam šķiet, ka viņš ir cietis no politiskajām represijām. Tāpēc biedrības sašutumam nav nekāda tiesiska pamata.

Turklāt ikvienam skaidrs, ka vispārīgā izteiksmē šādu apzīmējumu “politiski represētais” var attiecināt uz lielu daļu politiķiem ne tikai šodien, bet arī pagātnē, tai skaitā, piemēram, par tādu mūsdienās var uzskatīt Krievijas opozicionāru Alekseju Navaļniju, Baltkrievijas opozicionāri Svetlanu Tihanovsku, kādreizējo Polijas opozīcijas līderi Lehu Valensu utt. Vai iespējams pateikt, ka viņi nav cietuši represijas par to, ka ir kāda konkrēta politiskā režīma kritiķi? Tas nenozīmē, ka viņi būtu ieguvuši vai pretendētu uz kādu noteiktu statusu, taču par politiski represētiem viņi saukt sevi var. Tāpat kā Lembergs.

Arī mūsu valstī savulaik Kārļa Ulmaņa režīmā bija savi politiski represētie kā, piemēram, ilggadējais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, kas pēc Ulmaņa apvērsuma 4 mēnešus pavadījis ieslodzījumā. Kopā ar Kalniņu arestēja arī desmit pilsonisko partiju deputātus un aptuveni 2000 sociāldemokrātus. Tātad arī tie bija politieslodzītie jeb politiski represētie Ulmaņa režīma laikā.

Ja Lembergs izmanto šo apzīmējumu “politiski represētais”, nepretendējot uz tā statusu, ko pats politiķis ir arī apliecinājis, tad izriet, ka LPRA šobrīd Ventspils mēru vienkārši apmelo. Nav gan zināmi iemesli šādai apvienības rīcībai, taču skaidrs, ka tā LPRA godu nedara.

Foto: F64