• Tweet

No 3. decembra līdz 2017. gada 5. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenajā ēkā Kupola zālē būs skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra sagatavotā izstāde “Juris Boiko. Sāls kristāli”.

Izstāde ir veltīta māksliniekam Jurim Boiko (1954–2002), plašāk zināmam kā Hardija Lediņa (1955–2004) domubiedram un grupas “Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca” (NSRD, 1982–1989) dibinātājam. Jura Boiko patstāvīgā radošā darbība konceptuālās mākslas jomā bija ne mazāk nozīmīga un intriģējoša – tā skāra dzeju, mākslu un mākslas teoriju. Viņa darbības lauks bija plašs, tik plašs, ka tajā, kā pats Boiko ir izteicies, ietilpa visa viņa dzīve.

Pateicoties Boiko ģimenes rūpīgi saglabātajiem arhīva materiāliem, kas šobrīd nodoti izpētei Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā, ekspozīcijā skatītāji ieraudzīs rekonstruētas autora 20. gadsimta 90. gados īstenotās instalācijas, kurās tika izmantots sāls, stikli, foto un video. Par izstādes pamattēmu izvirzīts sāls kristāls – Jura Boiko instalāciju pamatelements. Mākslinieku sāls kā materiāls saistīja ar tā kristāliskās struktūras spēju ietekmēt smalkus enerģētiskos procesus cilvēkos un vidē. Vienlaikus sāls raksturo Jura Boiko darbību Latvijas konceptuālās mākslas laukā, ikkatru parādību izpētot līdz tās dziļākajam slānim.

Jura Boiko instalācijas vienmēr tika izvietotas izstāžu zālēs, ņemot vērā telpā esošos neredzamos enerģētiskos strāvojumus. “Runa jau sen vairs nav par “mākslu”, bet par dabas enerģētiskajām likumsakarībām, (..) kas mums jāatklāj,” teicis Juris Boiko, kuru interesēja materiāla enerģētika, tā pirmatnējums un izcelšanās. Šoreiz āderu noteikšanu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) veica ģeoloģijas zinātņu doktore Lija Bērziņa. LNMM galvenās ēkas Kupola zālē uz apļveida āderēm izvietoti pieci autordarbi – “Sālspūtējs” (1990), “Sālssērdzība” (1993), “29 pašportreti” (1994) un “Stiklu sālsezeri” (1998). Ekspozīciju papildina jaundarbs “Sālspūtējs-2”, kas pēc Jura Boiko atstātajām skicēm realizēts sadarbībā ar skaņu mākslinieku Mārtiņu Roķi. Instalācija veidota ar improvizētu skaņas risinājumu, vienlaikus saglabājot oriģinālo autora ieceri par sāls kristālu klājumu, uz kura tiek projicēta mākoņu kustība reāllaikā.

Izstādes kuratore ir mākslas zinātniece Māra Žeikare. Izstādi organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC), tā tapusi sadarbībā ar restauratori Evitu Melbārdi. Ekspozīcijas iekārtojuma autori – arhitektu birojs “SAALS”. Projekta galvenais atbalstītājs – ABLV Charitable Foundation.

Izstādē aktualizētie laikmetīgās mākslas restaurācijas jautājumi tiks risināti starptautiskā konferencē, savukārt sāls kristālu audzēšanas noslēpumus bērniem atklās izzinošas radošās darbnīcas. Apmeklētājiem tiks piedāvātas arī ekskursijas ekspozīcijā, sniedzot padziļinātu izpratni par Jura Boiko daiļradi un projekta koncepciju.

Juris Boiko dzimis 1954. gadā izsūtīto ģimenē, kas Latvijā atgriezās 1958. gada beigās. Politiskas neuzticamības dēļ Jurim Boiko bija liegts studēt augstskolā, taču viņš apmeklēja Birutas Delles gleznošanas studiju “Zemūdene”, mācījās pie gleznotāja Anša Stundas un ieguva mākslinieka-noformētāja diplomu Tautas augstskolā. Pēc dienesta armijā īslaicīgi strādāja par bibliotekāru Latvijas PSR Valsts bibliotēkas Mūzikas nodaļā un līdz 80. gadu beigām – par mākslinieku-noformētāju Salaspils Botāniskajā dārzā.

1963. gadā aizsākās Jura Boiko un Hardija Lediņa draudzība, skolā veidojot “samizdata” žurnālus. Mākslinieku kopīgā radošā un domāšanas telpa turpinājās abu dzīves garumā. Viņu dibinātā radošā apvienība NSRD bija viena no nozīmīgākajām mākslas izpratnes robežu paplašināšanas parādībām Latvijā – kopā ar Boiko un Lediņu tajā no 1982. līdz 1989. gadam darbojās arī virkne citu mākslinieku, mūziķu, arhitektu un radošu personību, sapludinot akcijas, performances, video mākslu, mūziku un citas jomas. Pēc NSRD iziršanas, 90. gados Juris Boiko radošo darbību turpināja individuāli, veidojot konceptuālas video instalācijas, arī kā mākslas kritiķis un kurators. Tulkoja no vācu un angļu valodām, atdzejoja modernisma un baroka autorus, rakstīja dzeju pats.

2016. gadā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs izdeva apjomīgu izdevumu “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš”, kurā ietverts gan pārskats par Lediņa un Boiko radošo darbību laika posmā no 20. gadismta 70. gadiem līdz abu dzīves beigām, gan arhīvu materiāli, gan arī Lediņa un Boiko rakstu izlase par modernismu un postmodernismu, pierādot viņu būtisko ieguldījumu laikmetīgās mākslas un arhitektūras teorijā.

Foto: Publicitātes