• Tweet

No biznesa skolā mācītajām psiholoģijas gudrībām man vislabāk palikusi prātā iekšējās/ārējās kontroles punkta ideja. Ir cilvēki, kuri tic, ka viņi paši nosaka savu likteni, un ir tādi, kuri domā, ka to nosaka ārēji spēki. Man ir ļoti lielas aizdomas, ka Latvijā cilvēki savas veiksmes vai neveiksmes izskaidro ar ārējiem apstākļiem daudz lielākā mērā nekā Šveicē vai citā ilgāk brīvību baudījušā valstī.

Ja ne labāk, tad citādāk

Par lielāko nodokļu reformas ieguvumu uzskatu šī jautājuma pazušanu (cerams!) no politiskās dienaskārtības centra. Iepriekšējā sistēma nebūt nebija slikta, jaunā varētu būt nedaudz labāka, bet tā dzīvi un ekonomikas attīstību radikāli nemainīs. Kaut ko mainīt varētu lielākas uzmanības pievēršana tiešām svarīgiem jautājumiem.

Mūsu valstī ļoti maz novērtēts ir tas, cik vērtīgs resurss ir sabiedrības uzmanības “zona”. Lielā politekonomiskā avārija ar obligātā iepirkuma komponenti (OIK) varēja notikt tāpēc, ka uzmanību novērsa kaut kas cits. Cilvēkiem nebija laika uzzināt, padomāt, saprast, kas notiek, jo apkārt skanēja Dižķibele. Vislielāko kaitējumu nodarījušie lēmumi tika pieņemti 2009. gada sākumā, pēc tam jau bija vairāk vai mazāk veiksmīga cīņa ar sekām.

Neesmu pārliecināts, ka nodokļu reformas dēļ būs daudz labāk, bet noteikti būs citādāk. Dzīve kļūst interesantāka, īpaši grāmatvežiem, par to nav šaubu. Runājot par privātpersonām, katrs ietekmi uz sevi var pārbaudīt interneta dzīlēs atrodamajā nodokļu kalkulatorā. Izdarīju arī to sev – rezultāts ir mikroskopisks neto algas sarukums, kas mani ne mazākajā mērā neuztrauc. Ir cilvēki, kuri uz rokas saņems vairāk, bet tas, vai guvumu viņiem noēdīs akcīze, atkarīgs no viņu grēcīguma pakāpes, grēkiem pieskaitot arī braukšanu ar auto.

Uzņēmumu dzīvē būs lielākas pārmaiņas. Viena laba ražošanas investīcijas veicinoša sistēma, ko veidoja, piemēram, palielināti amortizācijas koeficienti iekārtām, aizvietota ar citu labu sistēmu – reinvestētās peļņas neaplikšana. Būs kā Igaunijā, jess!

Svarīgākajai nodokļu reformai ir jānotiek cilvēku galvās. Ir jāpārtrauc nodokļus izmantot kā izskaidrojumu notikumiem, kurus tie neizskaidro, vismaz ne procesu dziļāko būtību. Piemēram, ja uzņēmums vairs nav ilgtspējīgs, ļoti bieži šo faktu pavēsta divi “ļaundari” – nodokļu inspektors vai banka. Pat ja iesaistītās personas realitāti it kā jau sapratušas vai nojautušas, šīs vēsts nodošana nepārprotamā veidā var radīt spēcīgas emocijas. Ja var vainot nevis abstraktus tirgus spēkus, bet kaut ko konkrētu, tas varbūt nerisina problēmu, bet ļauj “upurim” justies labāk. Diskusijas par ļoti maz ietekmējošām nodokļu reformām sabiedriskajā dienaskārtībā ir jāaizstāj ar pievienoto vērtību radošiem procesiem. Runājot pavisam vienkārši, Latvijas ekonomikas nākotne ir atkarīga no diviem procesiem – pakalpojumu eksporta Rīgā un rūpniecības attīstības pārējā Latvijā. To attīstības veicināšanai ir vajadzīgi pasākumi, kuru ietekme ir daudz precīzāka, konkrētāka nekā jebkādām praktiski iespējamām izmaiņām nodokļos.

Vai un kā celsim kapitālismu?

Sajūta, ka ar nodokļiem kaut kas nav īsti labi, ka tie traucē dzīvot, ka sistēma ir pamatīgi jāreformē, daļā sabiedrības un jo īpaši atsevišķos biznesa medijos un uzņēmēju organizācijās bija tik izteikta, ka politiskā griba reformas veikšanai bija pietiekami spēcīga. Es līdz galam nesaprotu, ko ar to bija domāts panākt, bet vismaz ceru, ka daļa mūsu zemes iedzīvotāju tagad jūtas labāk.

Noteikti nesaku, ka sistēma bija perfekta vai tagad tāda kļuvusi. Izmaiņas nodokļos vēl noteikti būs vajadzīgas. Taču mērķi būtu ne ekonomiski, bet saistīti ar sabiedrības solidaritātes nodrošināšanu. Latvijas likumos ir radītas pārāk lielas iespējas legāli samazināt nodokļus ekonomiski neloģiskā un netaisnīgā veidā.

Sistēma ir viegli “feodalizēta”, ar privilēģijām atsevišķām nozarēm, uzņēmējdarbības veidiem. Tajā ir arī iestrādātas iespējas cilvēkiem sevi mānīt, sev iestāstot, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas ir nodoklis, no kura prieks izvairīties, kaut tās drīzāk uzskatāmas par iesaldētu algas daļu. Šīs īpatnības uztveru kā nodevu dziļi zemapziņā sēdošajai sajūtai, ka valsts ir ļaunums, ka viss lokālais ir labs, bet globālais slikts, ka pasaule ir neglābjami netaisnīga un galvenais ir kaut ko pagrābt sev.

Šādi mēs kapitālismu neuzcelsim.