• Tweet

Zemledus makšķernieks, kas, izdzīvojis pēc ielūšanas ledū, nav varonis, bet gan nodokļu naudas ļaunprātīgs šķērdētājs. Auklēšanās ar ielūzušajiem Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam (VUGD) izmaksā 106 latus stundā. Ja bļitkotājs pagājis jau zem ledus un jāpiesaista ūdenslīdēji, tad vēl dārgāk. Tikai šādā situācijā galvenais vaininieks vairs nespēj novērtēt glābēju pūles un paša makam ietaupīto naudu.

Jau kopš Ziemassvētkiem gaisa temperatūra turas virs nulles, ledus ūdenskrātuvēs ir sačākstējis vai arī to sedz kārtīgas peļķes, vietām ledus nav vispār, un tomēr teju katrā ezerā, upē vai dīķī pašlaik ir novērojams ikgadējais brīnums. Pa ūdens virsu staigā zaļganpelēkos toņos tērpti vīri (sievietes te ir izņēmums) vai sēž uz savām kastēm. Daudzi dzer šņabi, lai sasildītos, un, saņēmušies drosmes, kļūst neuzmanīgi – tad arī nepamana brīdinošo ledus krakšķēšanu vai vateņu piemirkšanu.

Glābēju statistika pagaidām ir pieticīga, jo ziema tikko kā sākusies. Trīs bļitkotāji izglābti, divi izķeksēti no ūdens par vēlu. 60 gadu vecs vīrs kopš 1. janvāra makšķerē citos ūdeņos. Kopš trešdienas turpat Buļļupē tika meklēts vēl viens varonis, ceturtdienas pēcpusdienā arī atrasts. Un šis vēl ir tikai sākums, jo īsts ielūzušo bļitkotāju vaimanu koris atskan pret pavasari. Katru gadu Latvijā noslīkst vairāk nekā 100 cilvēki.

VUGD priekšnieka vietnieks Normunds Plēgermanis spriež, ka, iespējams, pārdrošniekus varētu atvēsināt ar kādiem administratīviem sodiem. «Tad gan būtu jādomā, kā apzinātu ļaunprātību atšķirt no negadījuma. Mums pavasarī bija gadījums, kad glābām ielūzušu cilvēku, bet turpat 300 metrus tālāk cits mierīgi sēdēja un bļitkoja. Un mēs nedrīkstam viņam aizliegt atrasties uz ledus!»

Arī pašlaik glābēju brīdinājumi nekāpt uz ledus tiek ignorēti. Vakar, apskrienot dažas Rīgas ūdenstilpes, Neatkarīgā konstatēja, ka visās žibulē uz nebēdu. Gaiļezerā pulcējušies cilvēki deviņi. Aizvakar bija vairāk – pārdesmit. Tiesa gan, nekas vērtīgs no āliņģiem ārā celts netika – mūsu ūdeņos no Amūras ievazātie rotani vien. Toties bija laiks nākt krastā papļāpāt. Vārdus gan teikt kauns un bildēties arī – tikai pa gabalu.

Taujāts, ko sieva saka par šo hobiju, kāds mutīgāks krievs smej: «Ko saka, ko saka… uzmanies, muļķi, saka!» Viņš arī uzmanoties – ar vergu ik pa brīdim ledu pabaksta. Biezums kādi astoņi centimetri. Pie malas gan stipri plānāks, taču esot droši, straumju Gaiļezerā nav. Noķertās zivteles tiek gan ģimenei, gan kaķim, bet, protams, ne jau iztikšana ir apsvērums, kas dzen uz ledus, bet azarts. Viņa pārinieks – pavecāks latvietis – stāsta, ka agrāk arī pa druskai pārdevis samakšķerēto, bet tagad pēc rotanu ievazāšanas visas jēdzīgās zivis iznīkušas. Tātad atliek žibulēt tikai azartam.

Pret ideju, ka glābēji varētu atprasīt glābšanas izdevumus no izglābtajiem bļitkotājiem, abi vīri izturas noraidoši – varbūt vienīgi tajos gadījumos, ja ledū ielūzušais bijis sadzēries. Vīri vienojas, ka tieši žūpas ielūst visbiežāk. «Uz ledus nav ko dzerstīties. Tā ir tikai ilūzija, ka kļūst siltāk,» nospriež krievs un pošas prom. Šai dienai viņam pietiek.

Visi gadījumi, kad cilvēki ielūst ledū, glābēju statistikā nemaz neparādās, un N. Plēgermanis pieļauj, ka tādu ir daudz. Bieži vien ielūzušie atpakaļ uz ledus nonāk pašu spēkiem vai ar citu bļitkotāju palīdzību. Tāpēc jau ir tik svarīgi nepalikt uz ledus vienam.

Pensionētu copmaņu pārīti Neatkarīgā sastop pie Dambjapurva ezera. Vīrs un sieva āliņģus izurbuši tuvu pašām niedrēm, kur ielūst var visvienkāršāk. Taču tas, izrādās, darīts ar gudru ziņu. Tur esot sekls – ja gadīsies izpeldēties, būs viegli izkārpīties krastā, bet līdz mājām te neesot tālu. Gan jau kaut kā.

Par bļitkotāju bezatbildību tiek spriests un runāts katru gadu. Tai skaitā arī piesauktas glābšanas darbu izmaksas. Jo – kā tad tā? Par braukšanu dzērumā cilvēkiem jāmaksā pašiem, arī par ātrās palīdzības nepamatotu izsaukšanu jāmaksā, bet par vazāšanos pa trauslu ledu un tai sekojošu glābēju komandas nodarbināšanu maksā valsts – tātad visa sabiedrība.

Tiesa gan, tālāk par šī jautājuma filozofisku apcerēšanu diezin vai tiks arī šogad. VUGD reālāko risinājumu redz sociālās kampaņās par drošību uz ledus – copmaņu profesionālajos medijos. Attiecībā uz iespējamo izdevumu piedzīšanu nekas nav darīts arī policijā. Tas esot likumdevēja jautājums. Bet likumdevējs šai lietā jaukties neplāno. Kā skaidro Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Ainars Latkovskis, tad jau automātiski būtu jāvērtē, ko pasākt ar ļaunprātīgiem sēņotājiem, kas apmaldās mežā, un ļaunprātīgiem peldētājiem, kas pārvērtē savas spējas vasaras laikā. Glābšana tomēr ir valsts funkcija, un tādai tai arī jāpaliek, uzskata politiķis.Attiecībā uz viņa teikto par bezatbildīgiem peldētājiem vietā gan ir VUGD piebilde. Vasaras slīkoņu statistikā parādās arī uzpeldējušie ziemas slīkoņi, kas gājuši uz riskantu ledus copi vienatnē un pēc ielūšanas nav atrasti.

Avots: nra.lv /Imants Vīksne