• Tweet

Gadījums, kad šķietami nekaitīgs pensionārs ar kartupeļu nazi nodūra agresīvu kaimiņu, aktualizējis jautājumu par nepieciešamās aizstāvēšanās robežām. Upuris nedrīkst pārtapt vajātājā, jo pretējā gadījumā viņš pats ir sēdināms uz tiesas sola.

Taču universālas receptes, kā ekstremālā situācijā vēsu prātu izsvērt sitiena spēku, nav. Likums ir saudzīgs 2. jūlija vakarā, kad večuks izgāja laukā no mājas Ropažu ielā Rīgā, pa viņa istabas logu jau bija ielidojis ķieģelis, galva asiņoja. Pagalmā viņš sastapa vainīgo – 24 gadus vecu vīrieti. Tas bija iecerējis aizņemties naudu, bet saņēmis atteikumu. Uzbrucējs vēlreiz ar ķieģeli iegāza pa galvu pensionāram. Varbūt sistu atkal un atkal, ja vien pensionāra rokā nebūtu nazītis, ar ko vēl pirms mirkļa tika mizoti kartupeļi. Sadurtais vīrietis mira notikuma vietā, savukārt sirmgalvis ar smagām galvas traumām tika nogādāts slimnīcā. Savu vainu notikušajā viņš atzīst, taču lūdz ņemt vērā, ka tikai aizstāvējies.

 Ja noskaidrosies, ka tā ir taisnība – pensionāram kriminālatbildība nedraud. Saskaņā ar likumu aizstāvēšanās nepieciešamība ir apstāklis, kas attaisno būtībā noziedzīgu darbību (šajā gadījumā cilvēka noduršanu). Ja tiesībsargājošās iestādes secinās, ka nepieciešamās aizstāvēšanās robeža tomēr pārkāpta, arī tad Krimināllikums būs saudzīgs pret vainīgo. Maksimālais sods līdz diviem gadiem cietumā. Turklāt tiesu prakse ir vēl maigāka un parasti aprobežojas ar nosacītu sodu. Gadās, ka šādas lietas tiek izbeigtas, pat nesasniedzot tiesu. Ja ļaundaris patiešām ir ļaundaris, acis uz upura pārspīlēto pretreakciju tiesībsargi var pievērt.

 Neatkarīgās avots tiesībsargājošajās struktūrās atminas gadījumu, kad cietušais no upura pārtapa uzbrucējā, tomēr tiesāts netika. Trīs Pierīgas jaunieši naktī nākuši mājās no ballītes, un piepeši viņiem ceļu aizšķērsoja divi ar nažiem bruņoti laupītāji. Turklāt tādi, kas figurējuši jau vairākās lietās. Atņēmuši naudu un taisījušies projām. Tajā brīdī viens no aplaupītajiem puišiem attapies, ieskrējis blakus esošajā būvlaukumā, paķēris armatūras stieni un no aizmugures uzklupa vienam uzbrucējiem. Otrs aizbēga, bet šim bija nodarīti smagi miesas bojājumi.

 «Izvērtējām situāciju: students jauns un pozitīvs, savukārt apzaga viņu pilnīgi draņķi, kas jau labu laiku terorizēja vietējos. Ļāvu policijai izbeigt lietu.» Protams, konservatīvāki likumu interpretētāji procesu būtu varējuši virzīt tālāk, jo studentam tiešas briesmas vairs nedraudēja. Tomēr, pēc eksperta domām, šis gadījums apliecina, ka likuma traktējumu nemaz nevajag likt precīzākos rāmjos – lai izmeklētājiem paliek cilvēciska iespēja izvērtēt situāciju.

 Neļķu Alīnu nenošāva

 Attaisnojamas pašaizsardzības formula ir saņemtā uzbrukuma pēkšņums un aizstāvēšanās samērība ar draudiem. Arī stāstā par uzbrukumu ar ķieģeļiem ir šis šaubīgais moments – kāpēc sirmgalvis gāja ārā skaidroties, zinot, ka nekas labs tur viņu negaida, nevis izsauca policiju. Tajā pašā laikā Krimināllikuma 29. pants noteic, ka personai ir tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanos neatkarīgi no iespējām izvairīties no uzbrukuma vai griezties pēc palīdzības pie citām personām.

 Kādreizējais Valsts policijas priekšnieks, tagad arī mācībspēks Aldis Lieljuksis spriež, ka vecīša izmantotais pašaizsardzības rīks – kartupeļu nazītis – pret uzbrucēja ķieģeli bijis adekvāts situācijai. Un nodarītais kaitējums pie pašaizsardzības drīkst būt lielāks. Protams, notikušā apstākļi kā katrā gadījumā jāanalizē individuāli – gan uzbrucēja rīcība, gan upura pretreakcija. A. Lieljuksis atgādina gadījumu, kad Neļķu Alīna pie Brīvības pieminekļa ar ziediem iepļaukāja britu kroņprinci Čārlzu. Snaiperi meiteni nešāva nost, «jo nepastāvēja bažas, ka ar neļķēm Čārlzs varētu tikt nogalināts». Tātad arī pašam upurim vai upura sargātājiem incidenta brīdī jāvērtē, cik lieli ir draudi. Protams, panikā šāds pienākums ir visai sarežģīti izpildāms.

 Kas notiek upura galvā

 Tiesu psihiatre Anita Apsīte skaidro, ka stresa situācijās, izjūtot dzīvības vai veselības apdraudējumu, var rasties dažādas akūtas reakcijas. «Sākotnēji tās izpaužas ar apjukumu, bailēm: cilvēks nobāl, paātrinās elpošana, sirdsdarbība, auksti, lipīgi sviedri, muskulatūras sasprindzinājums, iekšēja trauksme. Visa uzmanība vērsta uz agresoru, viņa uzvedību, mazāk vai pat nemaz netiek pievērsta uzmanība visam pārējam, kas notiek apkārt. Apjukums, bailes, sasprindzinājums kombinējas ar kustību traucējumiem – no mazkustības līdz pat haotiskām kustībām, arī tādām, kas vērstas, lai neitralizētu apdraudējumu.» Kā norāda eksperte, šādā situācijā viegli var gadīties, ka nepieciešamās aizstāvēšanās robeža tiek pārsniegta. Taču tiesa, izvērtējot šos gadījumus, vienmēr ņemot vērā arī cilvēka psihoemocionālo stāvokli.

 Drošības uzņēmuma G4S treneris Roberts Hvesko māca cilvēkiem pašaizsardzību – gan topošajiem apsargiem un miesassargiem, gan tādiem, kas vienkārši grib justies droši uz ielas. Vīriešiem, sievietēm, veciem un jauniem. Arī viņš uzsver, ka pašaizsardzība nedrīkst pāraugt pāridarījuma atmaksā – tas ir galvenais likums, kas nosaka nepieciešamās aizstāvēšanās robežu. «Ja es turpināšu sist uzbrucēju, kad viņš uzbrukumu jau pārtraucis, robeža jau būs pārkāpta.»

 Starp citu, komentējot drošības situāciju uz ielām, treneris piebilst, ka ieslīgt bailēs un paranojā iedzīvotājiem nav pamata, taču «ir jābūt modriem! Cilvēki ir ļoti dažādi, un kaut kādi draudi pastāv vienmēr.

Avots: nra.lv /Imants Vīksne