• Tweet

Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde izbeigusi 2009. gada pavasarī sākto kriminālprocesu Dienvidu tilta būvniecības lietā.

«Izmeklēšanas gaitā mēs vērtējām lēmumu par būvniecības sākšanu kā tādu, finansējuma piešķiršanu un līguma nosacījumus un, izvērtējot visu iesaistīto amatpersonu darbību, mēs neieguvām apstiprinājumu tam, ka šo personu darbībās ir noziedzīga nodarījuma sastāvs,» policijas lēmumu pamato Ekonomikas policijas priekšnieks Gatis Gudermanis.

Kriminālprocesa ierosināšana 2009. gada aprīlī bija veids, kā nomierināt sabiedrību pēc Valsts kontroles apgalvojumiem par likumu normu pārkāpumiem Rīgas pašvaldībā, veicot Dienvidu tilta būvniecības pasūtīšanu un vadīšanu laika posmā no 2002. līdz 2008. gadam. Pēc Valsts kontroles aprēķiniem, Rīgas pašvaldības rīcības dēļ tilta būvniecības izmaksas pieaugušas no plānotajiem 109 miljoniem latu līdz 570 miljoniem latu (+471 miljons; tam jāpieskaita vēl arī tilta pabeigšanas jeb 3. kārtas izdevumi). Līdzās šim lielajam skaitlim figurēja arī mazs skaitlis – tikai 27 miljoni latu, kurus Rīgas pašvaldība apņēmusies piemaksāt celtniekiem, bez kādas pārbaudes pieņemot viņu apgalvojumus par būvdarbu sadārdzināšanos treknajos gados, kad tika paveikta daļa no tilta būvdarbiem.

Tiltu cēla a/s Dienvidu tilts – sešu lielu Latvijas būvfirmu konsorcijs, kura organizators bija Skonto būves īpašnieks un valdes priekšsēdētājs Guntis Rāvis. Tilta būves laikā viņš bija Dienvidu tilta padomes priekšsēdētājs. Kad 2007. gada 26. jūnijā tika parakstīti dokumenti par tilta dārgākās – otrās – kārtas celtniecību, Rīgas pašvaldības iestādes parūpējās, lai G. Rāvim pašam būtu jāstāsta, kā tas iespējams, ka inženiertehnisko risinājumu ziņā primitīvs tilts pāri samērā nelielai upei izmaksā tieši tikpat, cik citur pasaulē izmaksā tilti pāri jūras līčiem vai starp salām okeānos un virsotnēm kalnos. Šī saruna atstāstīta Neatkarīgās 2007. gada 2. jūlija numurā, un tās nobeigums skanēja tā: ««Es nebaidos,» atbildēja G. Rāvis uz Neatkarīgās jautājumu par veiktā aizņēmuma politiskajiem riskiem.» Policijas lēmums izbeigt Dienvidu tilta lietas izmeklēšanu kārtējo reizi pierāda, ka G. Rāvis savus riskus ir novērtējis pareizi.

Jau pagājušie pieci seši gadi, kas apstiprina G. Rāvja teikto, tomēr nav pārmērīgi daudz, salīdzinot ar laiku līdz 2028. gadam. Proti, līdz tam laikam Rīgas domei ir jāsamaksā par Dienvidu tiltu. Šie maksājumi tikai tagad sākas un atrodas fāzē, kurā pašvaldībai jāmaksā katru gadu aizvien vairāk un vairāk. Kā to iespēs pilsēta ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu? Ir iespējami arī pavērsieni pasaules ekonomikā un politikā, kas padarītu Rīgas parādu Vācijas bankai Deutsche Bank AG neatmaksājamu. Nemaksāt varētu, atzīstot līgumu par nelikumīgu. Valsts kontrole ir sagatavojusi argumentus, kāpēc to var izdarīt. Šie argumenti ir pašsaprotami un zināmi visai sabiedrībai, izņemot Valsts policiju. «Pietiks atrast tiesu, kas apstiprina, ka «saistības» tomēr ir tas pats, kas «parāds», ko pašvaldība nemaz nedrīkstēja uzņemties,» Neatkarīgā atzīmēja jau 2007. gada publikācijā.

Notika tā, ka atbildību par «saistību» uzņemšanos sadalīja trīs dažādu grupējumu pārstāvji – Rīgas domes priekšsēdētāji Gundars Bojārs (saucās sociāldemokrāts), Aivars Aksenoks (līgumu slēgšanas laikā pārstāvēja Vienotības priekšteci Jauno laiku, aizmigrēja pie tēvzemiešiem) un Jānis Birks (tēvzemietis);

tika lietoti arī tādi triki, ka tieši dokumentu parakstīšanas brīdī kārtējais Rīgas mērs skaitījās atvaļinājumā un dokumentus parakstīja nezin kas, varbūt bez pilnvarām. Savukārt tagadējam domes priekšsēdētājam Nilam Ušakovam nākas atbildēt jau par «parādu», ko viņš nav ņēmis. Ir piepildījies Neatkarīgās 2007. gada paredzējums, ka Eiropas Savienības kontrolējošās iestādes piespiedīs Rīgas pašvaldību un Latvijas valsti arī oficiāli pārsaukt «saistības» par «parādu» un iegrāmatot to kopējā valsts parādā.

Viens no draudiem, kāpēc Rīga nespēs nomaksāt parādu, ir parāda atmaksas izdevumu summēšanās ar tilta uzturēšanas izdevumiem, kas solās būt milzīgi. Tilta dzelzsbetona bloku metāla savienojumi jau pašlaik šķiet tik sarūsējuši, it kā tilts stāvētu nevis divus, bet vismaz 22 gadus. Rūsējošās konstrukcijas mēģina slēpt, tās ar kaut ko apsmērējot, bet tas palīdz (slēpt) labi ja uz dažiem mēnešiem.

Avots: nra.lv /Arnis Kluinis