• Tweet

Eiropas Komisija (EK) prognozē, ka izaugsme eirozonā samazināsies no augstākā rādītāja pēdējos desmit gados, proti, 2,4 % 2017. gadā, līdz 2,1 % 2018. gadā un pēc tam samazināsies līdz 1,9 % 2019. gadā un 1,7 % 2020. gadā. Tāda pati tendence ir sagaidāma arī Eiropas Savienībā, kur izaugsmes prognoze ir 2,2 % 2018. gadā, 2,0 % 2019. gadā un 1,9 % 2020. gadā.

Pagājušā gada īpaši labvēlīgā globālā situācija palīdzēja sekmēt spēcīgu saimniecisko darbību un ieguldījumus ES un eirozonā. Neraugoties uz nenoteiktāku vidi, tiek prognozēts, ka, pateicoties spēcīgam vietējam patēriņam un ieguldījumiem, visās dalībvalstīs turpināsies izaugsme, tomēr tās temps būs lēnāks. Bez būtiskiem satricinājumiem Eiropai būtu jāspēj saglabāt ekonomisko izaugsmi, kas pārsniedz potenciālu, kā arī aktīvu darbvietu radīšanu un bezdarba samazināšanos. Tomēr šo pamatscenāriju ietekmē arvien vairāk savstarpēji saistītu negatīvas attīstības risku.

Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Valdis Dombrovskis, kura pārziņā ir eiro un sociālais dialogs, kā arī finanšu stabilitāte, finanšu pakalpojumi un kapitāla tirgu savienība, teica: “Paredzams, ka visu ES dalībvalstu ekonomika šogad un nākamgad pieaugs, kas ļaus radīt vairāk darbvietu. Tomēr palielinās gan ārējā, gan iekšējā nenoteiktība un riski, kas sāk mazināt saimnieciskās darbības tempu. Mums jāsaglabā modrība un jādara vairāk, lai stiprinātu mūsu ekonomikas noturību. ES līmenī tas nozīmē pieņemt konkrētus lēmumus par mūsu ekonomiskās un monetārās savienības turpmāku stiprināšanu. Valstu līmenī ir pat vēl lielāka nepieciešamība izveidot fiskālās rezerves un samazināt parādu, vienlaikus nodrošinot, ka izaugsmes priekšrocības izmanto arī visneaizsargātākie sabiedrības locekļi.”

Ekonomikas un finanšu, nodokļu un muitas komisārs Pjērs Moskovisī teica: “Eiropas ekonomika saglabā noturību, savukārt izaugsme pakāpeniski samazinās. Mēs prognozējam, ka šī tendence saglabāsies turpmākos divus gadus, jo bezdarba līmenis turpina samazināties līdz līmenim, kāds nav pieredzēts kopš krīzes sākuma. Sagaidāms, ka valsts parāds eirozonā turpinās samazināties un deficīts saglabāsies krietni zem 1 % no IKP. Arvien neskaidrākā starptautiskajā vidē politikas veidotājiem gan Briselē, gan dalībvalstu galvaspilsētās ir jānodrošina, ka eirozona ir pietiekami spēcīga, lai tiktu galā ar nākotnes situācijām.”

Pieaugošā globālā nenoteiktība, spriedze starptautiskajā tirdzniecībā un naftas cenu pieaugums negatīvi ietekmēs izaugsmi Eiropā. Pēc gadiem ilgušās stabilās nodarbinātības izaugsmes šo negatīvo ietekmi varētu palielināt arī prognozes par darba tirgus uzlabojumu palēnināšanos un arvien lielākiem piedāvājuma ierobežojumiem dažās dalībvalstīs.

Paredzams, ka izaugsmes virzītājspēki arvien lielākā mērā būs rodami valstu līmenī: privātajam patēriņam vajadzētu palielināties, pateicoties spēcīgākam algu pieaugumam un fiskālajiem pasākumiem dažās dalībvalstīs. Paredzams, ka finansēšanas nosacījumi un augsts jaudas izmantojuma līmenis arī turpmāk ļaus atbalstīt ieguldījumus. Sagaidāms, ka pirmo reizi kopš 2007. gada ieguldījumi visās dalībvalstīs 2019. gadā palielināsies. Ņemot vērā visus šos faktorus, iekšzemes kopproduktam (IKP) visās dalībvalstīs vajadzētu turpināt pieaugt, taču temps būs lēns un, šķiet, nedaudz gausāks, nekā paredzēts vasarā.

2018. gada pirmajā pusē darba tirgus apstākļi turpināja uzlaboties un nodarbinātības izaugsme saglabājās stabilā līmenī, neraugoties uz ekonomikas izaugsmes samazināšanos. Sagaidāms, ka darbvietu radīšanai arī turpmāk nāks par labu tas, ka turpināsies izaugsme un strukturālo reformu īstenošana dažās dalībvalstīs. Bezdarbam vajadzētu vēl vairāk samazināties, taču lēnākā tempā nekā iepriekš, jo nodarbinātības izaugsmi galu galā mazinās pieaugošais darbaspēka trūkums un lēnāka ekonomikas izaugsme. Sagaidāms, ka bezdarbs eirozonā saruks līdz 8,4 % šajā gadā un pēc tam līdz 7,9 % 2019. gadā un 7,5 % 2020. gadā. Tiek prognozēts, ka ES-27 bezdarba rādītājs šogad būs 7,4 %, savukārt 2019. gadā kopš ikmēneša bezdarba līmeņa laikrindu ieviešanas sākuma 2000. gada janvārī.

Tiek prognozēts, ka nominālā inflācija prognožu periodā joprojām būs mērena. Paredzams, ka eirozonā inflācija 2018. un 2019. gadā sasniegs 1,8 %, bet 2020. gadā tā samazināsies līdz 1,6 %. Naftas cenu pieaugums šogad palielināja inflāciju, un paredzams, ka nākamā gada pirmajā ceturksnī turpināsies spēcīga pozitīva bāzes ietekme. Lai gan pamatinflācija, kurā netiek ņemtas vērā enerģijas un neapstrādātas pārtikas cenas, šogad līdz šim ir bijusi samērā zema, ir sagaidāms, ka 2020. gadā tā atkal kļūs par galveno nominālās inflācijas virzītājspēku, ja apstākļos, kad darba tirgū aug pieprasījums, palielināsies algas.

Publiskās finanses: parāda līmenis samazinās, un eirozonas kopējais valsts budžeta deficīts tagad ir mazāks par 1 %. Tiek prognozēts, ka, pateicoties mazākiem procentu izdevumiem, eirozonas vispārējās valdības budžeta deficīts attiecībā pret IKP šogad turpinās samazināties. Paredzams, ka nākamgad šis samazinājums tiks pārtraukts pirmo reizi kopš 2009. gada, jo fiskālā nostāja 2019. gadā būs nedaudz ekspansīva un 2020. gadā tā kļūs visumā neitrāla. Sagaidāms, ka eirozonas vispārējās valdības budžeta deficīts palielināsies no 0,6 % no IKP 2018. gadā līdz 0,8 % 2019. gadā un 2020. gadā samazināsies līdz 0,7 %. Sagaidāms, ka ES-27 vispārējās valdības budžeta deficīts palielināsies no 0,6 % no IKP 2018. gadā līdz 0,8 % 2019. gadā un 2020. gadā samazināsies līdz 0,6 %. Kopumā šī
tendence norāda uz ievērojamu uzlabojumu salīdzinājumā ar situāciju pirms desmit gadiem,

Tiek prognozēts, ka parāda attiecība pret IKP eirozonā un gandrīz visās dalībvalstīs turpinās samazināties, ko sekmēs parādu samazinoši primārie pārpalikumi un pastāvīga izaugsme. Sagaidāms, ka eirozonas parāda attiecība pret IKP samazināsies no 86,9 % 2018. gadā līdz 84,9 % 2019. gadā un 82,8 % 2020. gadā, kas būs kritums salīdzinājumā ar augstāko rādītāju — 94,2 % 2014. gadā .

Sagaidāms, ka ES-27 vispārējās valdības parāda attiecība samazināsies no 80,6 % no IKP 2018. gadā līdz 78,6 % 2019. gadā un 76,7 % 2020. gadā.

Pastāv liela nenoteiktība attiecībā uz prognozēm un daudzi savstarpēji saistīti negatīvas attīstības riski. Jebkura šāda riska īstenošanās varētu pastiprināt pārējos riskus un palielināt to ietekmi. ASV ekonomikas pārkaršana, ko veicina prociklisks fiskālais stimuls, varētu izraisīt procentu likmju straujāku pieaugumu, nekā paredzēts, kam būtu daudzas negatīvas sekas ārpus ASV, jo īpaši jaunietekmes tirgos, kas ir neaizsargāti pret kapitāla plūsmu izmaiņām un kuriem ir ASV dolāros atmaksājami parādi. Tas varētu saasināt spriedzi finanšu tirgos. No šīs situācijas varētu ciest arī ES, ņemot vērā tās ciešās tirdzniecības saiknes un banku riska darījumus.

Sagaidāmā ASV tekošā konta deficīta palielināšanās varētu arī izraisīt turpmāku spriedzi tirdzniecības attiecībās ar Ķīnu. Tas varētu palielināt haotiskas korekcijas risku Ķīnā, ņemot vērā uzņēmumu parāda līmeni un finansiālo nestabilitāti. Jebkāds spriedzes palielinājums tirdzniecības attiecībās kaitētu arī ES un ietekmētu uzticēšanos un ieguldījumus, ņemot vērā tās lielo iesaisti globālajās vērtības ķēdēs. ES iekšienē šaubas par publisko finanšu kvalitāti un stabilitāti dalībvalstīs, kurās ir augsts parādu līmenis, varētu ietekmēt iekšzemes banku nozari, radot bažas par finanšu stabilitāti un bremzējot saimniecisko darbību. Visbeidzot, joprojām pastāv arī riski, kas saistīti ar Brexit sarunu rezultātu.