• Tweet

No 9. decembra līdz 2018. gada 4. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas Lielajā zālē būs skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētā izstāde “Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”. Tā vēstīs par neseno pagātni, kad sevis paša un citu meklējumi notika analogā, nevis digitālā vidē.

Vai atceraties laiku pirms Feisbuka ēras un mobilajām īsziņām? Kad tikšanās pilsētā bija jānorunā laicīgi, bet ciemos varēja ierasties nelūgts? Laiku, ko raksturoja telegrammas, adrešu blociņi un glītrakstīšanas burtnīcas. Arī rakstāmmašīnu klaboņa kabinetos un rindas pie telefonu automātiem. Šādas atmiņas pieder stāstam par pēdējām paaudzēm pirms interneta. Viņu dzīvēm.

Kuratori Kaspars Vanags (Latvija), Zane Zajančkauska (Latvija) un Diana Fransena (Diana Franssen, Nīderlande) izstādei izvēlējušies starpdisciplināru pieeju. Mākslas darbi pārtapuši poētiskos vēstījumos par personīgo atmiņu kultūru, savstarpēju tīklošanos un eksperimentālu jaunradi. Līdztekus mākslai ekspozīcijā iekļautas sadzīviska rakstura laikmeta liecības: ģimeniskiem diapozitīvu vakariem kādreiz sarūpēti un vēlāk aizmirsti fotostāsti, caur koppapīru tiražēts samizdats, radioamatieru korespondences, neparastas dienasgrāmatas un īpatņu izveidotas vēsturisko priekšmetu kolekcijas, kā arī izcila šaha partija, kas izspēlēta starpkontinentāli pa pastu: cik gājienu, tik pastkartīšu.

Sagaidāms, ka izstāde raisīs daudz un dažādas atmiņas vidējās un vecākās paaudzes apmeklētājos, savukārt interneta laikmetā uzaugušajiem tā būs maz zināma, bet intriģējoša pasaule, ko atklāt. Tāpat projekts ļaus iepazīt māksliniekus, kuru veikumu pieskaita nozīmīgam pagrieziena punktam mūsdienu mākslas vēsturē un kas Latvijā būs redzami pirmo reizi, piemēram, Artpool, Irma Blanka (Irma Blank), Ons Kavara (On Kawara), Viljams Kentridžs (William Kentridge), Rūta Volfa-Rēfelta (Ruth Wolf-Rehfeldt), Marta Rozlere (Martha Rosler), Jirži Valohs (Jiří Valoch), Francs Erhards Valters (Franz Erhard Walther). Izstādes veidošanā iesaistījušies arī pazīstami jaunākās paaudzes latviešu mākslinieki Andrejs Strokins, Viktorija Eksta un Ingrīda Pičukāne, kuri strādā ar nesenās vēstures atstātā mantojuma savdabībām.

No pagājušā gadsimta vidus arvien lielāka sabiedrības daļa sāka izmantot mehāniskās reprodukcijas un datu aprites ierīces ikdienā – telefonus, rakstāmmašīnas, kompaktās fotokameras. Vieni baudīja plašu pasta pakalpojumu klāstu no durvīm līdz durvīm un varēja izvēlēties “Polaroid” kameru, lai iegūtu attēlu vienā vienīgā eksemplārā, vai arī pavairot tekstus un attēlus ar “Xerox” kopētāju neierobežotā daudzumā. Citi tikmēr meklēja puslegālus risinājumus, kā ar pieejamām tehnoloģijām radīt patvērumu no ideoloģiskās kontroles.

Turklāt, atkāpjoties no šo ierīču lietošanas instrukciju pragmatisma, dažādojās tradicionālie pašizziņas žanri un sociālo lomu konstruēšanas instrumenti, tai skaitā dienasgrāmatas, atmiņu klades, vēstuļu draudzības, ģimenes albumi un citas personīgās arhivēšanas metodes. Šo atšķirīgo materiālu kopums uzrunās skatītāju kā sen neatvērta pastkastīte, kurā sūtījumu gūzma sevī slēpj iespēju atrast kādu personīgi adresētu ziņu.

Pēdējās desmitgades pirms digitālās revolūcijas ir atstājušas nebijuši daudzveidīgu un apjomos nepārspētu šāda rakstura kultūrmantojumu. Tas runā par stereotipiem un gaumes klišejām, par pašnoteikšanās alkām un atkāpēm no normatīva. Līdzās apzināti izkoptām dīvainībām un savrupa ceļa gājējiem, te atrodamas horizontāli izvērstas socializēšanās formas un autonomu grupējumu eksperimenti ar ierasto ikdienas kārtību. Tieši privātā un publiskā mijiedarbība padara pagātnes liecības aktuālas arī digitālās realitātes laikmetā.

Foto: Publicitātes