• Tweet

No 8. decembra līdz 2017. gada 5. martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenajā ēkā 4. stāva izstāžu zālē būs skatāma Felicitas Pauļukas pasteļu un zīmējumu izstāde, kas aizsāk jaunu muzeja izstāžu ciklu “Paaudze”.

Felicita Pauļuka (1925–2014) ir viena no izcilākajām portreta un akta gleznotājām latviešu mākslā. Jaunībā viņa pārdzīvoja Otro pasaules karu un padomju okupācijas drūmākos gadus. 1940. gadā piecpadsmitgadīgā Felicita Jānke iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Tas bija visai neparasts gadījums akadēmijas praksē – uzņemt audzēkni bez vidusskolas diploma, bet uzņemšanas komisiju pārsteidza meitenes izcilās zīmētājas dotības. Tomēr studijas uz četriem gadiem nācās pārtraukt. 1943. gadā Felicita apprecējās ar gleznotāju Jāni Pauļuku (1906–1984). 1944. gadā viņa atsāka mācības, vienlaikus strādājot par ilustratori un karikatūristi laikrakstā “Cīņa”. 1949. gadā ar izcilību absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Ģederta Eliasa vadīto stājglezniecības meistardarbnīcu.

20. gadsimta 50. un 60. gados māksliniekiem, kurus varas iestādes uzskatīja par perspektīviem, bija iespējas doties radošajos komandējumos ne tikai pa Latviju, bet arī pa plašo Padomju Savienību, un Felicita Pauļuka izmantoja šo piedāvājumu. Braucieni rezultējās ar ogles un sangīnas zīmējumu cikliem (“Latviešu zvejnieki”, “Gruzīnu zemnieki”, “Donbasa ogļrači”, “Sārēmā salas zvejnieki” u. c.), kas apliecināja ne tikai mākslinieces varēšanu virtuozi pārvaldīt minētās tehnikas un izprast to īpašības, bet arī atklāt modeļu rakstura dabu.

Kopš 60. gadiem Felicita Pauļuka konsekventi pievērsās pastelim, un visu mūžu uzskatīja, ka “tas prasa strādāt ar sirds asinīm. Tikai pārvaldot pasteļa specifiskās izteiksmes iespējas, var atrast jaunas vērtības.” Laika gaitā mainījās mākslinieces rokraksts: reizēm tas varēja būt lakonisks un skarbs, citreiz maigs un glāstošs, dažkārt aizrautīgs un kaismīgs, bet dažu reizi vēss un distancēts. “Darbs sākas ar modeļa izvēli. Esmu ļoti subjektīva. (..) pietāti jau nevar sev uzspiest – tā vai nu ir vai nav. Koncentrējoties modeļa būtībā, nevar ieiet vienveidībā. Katrs modelis dod jaunu uzdevumu, kompozīcijas uzbūvi, tonālo risinājumu, izmaiņas materiāla pielietojumā. Modeļa dvēseles stāvoklis nosaka spilgtu vai atturīgu harmoniju izvēli,” stāstīja Felicita Pauļuka.

1960. gadu sākumā gleznotāja aizsāka Latvijas kultūras darbinieku portretu sēriju, kuru turpināja arī nākamajos gados. Populāru mākslinieku, rakstnieku un aktieru ārējos veidolus, raksturus un īpatnības viņa interpretēja objektīvi un atpazīstami, bet vienmēr no sava skatpunkta.

Daudzveidīgi un izteiksmīgi ir Felicitas Pauļukas aktu gleznojumi, kas meistares daiļradē ieņēma vadošo vietu. “Cilvēka ķermenis pauž ne tikai ārējo, bet arī dziļāko būtību, tāpat kā seja. Arī plaukstām un pēdiņām ir savs dzīves stāsts. Tādēļ man akts ir paplašināts portrets, kurā iesaistu visu ķermeni un izsaku cilvēka būtību,” skaidroja māksliniece. Dziļi intīmajā un delikātajā žanrā autores dzīves izjūta un izsmalcinātā tehnika izpaudās visā pilnībā. Laika gaitā Felicitas Pauļukas daiļradē veidojās viena modeļa akta gleznojumu cikli, un katrā no tiem bija jauni atklājumi, rakstura un noskaņas nianses.

Izstādē, kas veidota galvenokārt no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas, skatāmi pazīstamu kultūras darbinieku portreti, akti, kā arī ogles un sangīnas zīmējumi.

Ikviena paaudze pieder kādam laikmetam. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) jaunajā izstāžu ciklā “Paaudze” uzmanība fokusējas uz 20. gadsimta otrās puses mākslu. Cikla programma, kas realizēsies no 2016. līdz 2020. gadam LNMM galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālē, iekļauj atsevišķas ekspozīcijas, veltītas tādām ievērojamām Latvijas mākslas personībām kā Daina Riņķe, Henrijs Klēbahs, Līvija Endzelīna, Gunārs Cīlītis, Rita Valnere, Aleksandrs Stankēvičs, Rūsiņš Rozīte un Gunārs Krollis.

Tā ir mākslinieku paaudze, kas piedzima Latvijas brīvvalsts laikā 20. gadsimta 20.–30. gados un piedzīvoja dramatiskus laikmeta griežus. Pēc brīvās, bet autoritatīvās Ulmaņa Latvijas sekoja viena okupācija, tad otra, karš, atkal okupācija un sociālistiskā reālisma ieviešana mākslā. Taču tieši šai paaudzei totalitārisma periodā piederēja jaunība, spēks un enerģija. No vienas puses – komunisma ideoloģija, no otras – mākslinieku bohēma, ko caurauda arī ideālistiskas cerības.

Jaunības entuziasmā ne viens vien gribēja radīt “jaunu mākslu” vai pat “brīvu mākslu”. 1956. gadā pacilājošā atkušņa noskaņā notika Latvijas Mākslinieku savienības 3. kongress. Tajā sevi pieteica jaunie mākslinieki, viņi norādīja uz vajadzību nodibināt atsevišķu Jauno mākslinieku sekciju un organizēt tieši jauno mākslinieku izstādes. 1. Jauno mākslinieku darbu izstāde tika sarīkota 1956. gadā, un turpmāk ik gadu šīs skates kļuva par nozīmīgu mākslas dzīves notikumu. To laiku jaunie mākslinieki bija aktīvi izstāžu dalībnieki.

20. gadsimta 50.–60. gadu jaunajiem veltītu izstāžu ciklu “Paaudze” aizsāk Felicitas Pauļukas darbu izstāde.

Foto: Publicitātes