• Tweet

Godinot keramiķa Viļa Vasariņa 110 gadu jubileju, no 2016. gada 16. aprīļa līdz 3. jūlijam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs (Rīgā, Skārņu ielā 10/20) piedāvā izstādi “Mākslas frontinieks”, kas sniedz retu iespēju ielūkoties meistara skaitliski nelielajā, bet pārsteidzoši daudzpusīgajā daiļrades mantojumā.

Viļa Vasariņa (1906–1945) daiļrade aptver visai īsu, bet radoši piesātinātu laika posmu no 20. gadsimta 20. gadu beigām līdz 1944. gadam, kad mākslinieks tika iesaukts latviešu leģionā. Viņa darbību keramikas jomā raksturo modernisma laikmeta stila izjūta, spilgts individuālais rokraksts, izsmalcināta gaume un perfekta darbu tehniskā kvalitāte.

Vilis Vasariņš strādājis vairākās keramikas nozarēs. Darinājis vāzes, kausus, šķīvjus, svečturus, servīzes, dekoratīvu plastiku, darbojies būvkeramikas jomā, zīmējis metus porcelāna apgleznojumiem. Jau studiju gados, labi pārzinādams Art Deco stila paraugus, viņš nopietni pievērsās aktuāla, mūsdienīga trauku koptēla meklējumiem. Meistars uzskatīja, ka “mākslas keramikā formu sacerēšanai un jaunradīšanai piekrīt pati galvenā vieta”.

Savas idejas Vilis Vasariņš īstenojis dažādos keramikas materiālos – porcelānā, pusfajansā, fajansā, akmens masā un mālā. Viņa izstrādājumu modelējumam bieži piemīt funkcionāla vienkāršība un maigs plastiskums. Reizēm vāzēm darināts dubults viļņveida izliekums vai trauka pleciņu akcentējums. Silueta aprisēm mākslinieks nereti izmantoja tolaik iecienītās tīrās ģeometriskās formas – trīsstūri, apli un pakāpienveida līnijas. Bagātīga ir autora keramikas virsmas apdare: atšķirīgu, pēc oriģinālreceptēm sastādītu mākslas glazūru lietojums – sākot no vienkāršām matētām un pusmatētām, līdz greznām kraklē un kristāliskām vāpēm. Daudzi Viļa Vasariņa darbi rotāti ar Art Deco uzbūves sistēmā izstrādātu izsmalcinātu apgleznojumu. Savukārt 30. gadu beigās mākslinieka formas un rotājuma meklējumos iezīmējās vēsturisko stilu reminiscences. Ierosmes Vilis Vasariņš smēlies arī Latgales podnieku tradīcijās.

Pirmās zināšanas mākslas jomā Vilis Vasariņš ieguva Cēsu arodskolas mākslas nodaļā. 1924. gadā viņš devās uz Rīgu, lai turpinātu izglītību Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Sākotnēji studējis glezniecību, bet 1928. gada rudenī mērķtiecīgi pievērsās keramikas daudzpusīgās pasaules iepazīšanai. 1933. gadā par diplomdarbu – kamīna māksliniecisko izstrādi – Vasariņš saņēmis mākslinieka keramiķa grādu.

No 1933. gada Vilis Vasariņš sadarbojās ar Kuzņecova Porcelāna un fajansa fabriku, veidojot virkni trauku apgleznojumu metu ar nacionālu tematiku. 1936. gadā pēc viņa zīmējumiem pasūtījumam tika izgatavota 240 priekšmetu servīze ar Latvijas Brīvības cīņu atainojumu, kas bija Rīgas pilsētas dāvinājums Kara ministram, ģenerālim Jānim Balodim. Savukārt 1937. gadā tapusi reprezentabla servīze, veltīta Latvijas Valsts Zemes bankas 15 gadu pastāvēšanas jubilejai. Tās rotājums vēsi zaļās krāsas un zeltījuma apvienojumā piesaista ar atturīgu eleganci. Trauku dekoram izvēlēta valsts Zemes bankas abreviatūra VZB, ko apspēlē stilizētu vārpu un četrlapu āboliņa motīvi.

Novērtējot jaunā mākslinieka interesi un zināšanas keramikas tehnoloģijā, LMA Keramikas meistardarbnīcas vadītājs Rūdolfs Pelše 1937. gadā aicināja Vili Vasariņu kļūt par viņa asistentu. Auglīgā sadarbība vainagojās ar panākumiem – tika izstrādāts jauns akmens masas sastāvs. Par savu darbību tehnoloģiju jomā Vasariņš rakstīja: “Jaunā akmens masa izsauca vajadzību pēc piemērotiem glezniecības un citiem dekorēšanas veidiem, ne mazums mēģinājumu un eksperimentu kopīgā darbā tapa veikts, gūstot visai labus rezultātus. Šie sasniegumi katrā laikā blakus stādāmi līdzīgiem ārzemju darbiem, par ko latviešu keramikai nebūs jāpaliek ēnā”. 1937. gadā Parīzes izstādē “Māksla un tehnika modernā dzīvē” par keramikas gleznojumiem Vilis Vasariņš tika apbalvots ar sudraba medaļu.

Vēl studiju gados Vilis Vasariņš darbojies kā dekorators Latvijas Nacionālajā operā, bijis Ludolfa Liberta projektētās scenogrāfijas darbu vadītājs. Turpmākos gadus viņš veidojis dekorācijas Daugavpils Drāmas teātrim un Latvijas Nacionālajam teātrim. Mākslinieks pievērsies glezniecībai, iesaistījies mēbeļu projektēšanā, izstrādājis metus sudrabkalumiem.

No 1941. gada 29. oktobra Vilis Vasariņš kā Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas meistardarbnīcas vadītāja pienākumu izpildītājs turpināja Rūdolfa Pelšes iesākto darbu, mācību procesā realizējot arī personīgo keramikas attīstības redzējumu. Kādā no savām lekcijām, iedvesmojot studentus nopietnam darbam, Vasariņš salīdzināja mākslinieka sūtību ar fronti, kurā pašaizliedzīgi jācīnās, ziedojot visus fiziskos un garīgos spēkus. Visai skarbais tā laika realitātes un mākslas salīdzinājums raksturo paša pasniedzēja attiecības ar izvēlēto profesiju. Keramika bija viņa darbs, dzīvesveids un aizraušanās.

1944. gada augustā Vilis Vasariņš tika iesaukts leģionā. Mākslinieka dzīve aprāvās 1945. gada 23. martā Kurzemes katlā.

Izstādē eksponēti darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas krājuma un Pētera Avena privātkolekcijas.

Foto: Publicitātes