• Tweet

Valsts prezidents Andris Bērziņš turpina lauzt tradīcijas, ko eksperti jau paguvuši nodēvēt par prezidentūru minimālisma stilā.

Atsakoties no eskorta bākugunīm, Jūrmalas rezidences, algas un garantētā dzīvokļa pēc prezidentūras, A. Bērziņš spēris nākamo soli un izlēmis neteikt tradicionālo uzrunu nedz Ziemassvētku vakarā, nedz gadumijā, vēršoties pie sabiedrības vien 1. janvāra pēcpusdienā.

Valsts prezidents Andris Bērziņš norāda, ka Jaungada televīzijas uzrunu turpmāk teiks 1. janvārī. Šajā gadumijā tā paredzēta pulksten 14.45 Latvijas Televīzijas 1. kanālā, uzreiz pēc Jaungada koncerta Vīnē, ko diriģēs Mariss Jansons. A. Bērziņš nolēmis atteikties arī no televīzijas apsveikumu teikšanas Ziemassvētkos, nosūtot tos visiem masu saziņas līdzekļiem rakstveidā.

Šādam Valsts prezidenta lēmumam ir vairāki – gan racionāli, gan emocionāli – iemesli, kas tostarp saistīti ar A. Bērziņa personību.

Savā oficiālajā paziņojumā valsts vadītājs norāda: «Līdzšinējā tradīcija, kad Valsts prezidents uzrunāja skatītājus dažas minūtes pirms gadu mijas, faktiski sakrīt ar brīdi, kad ģimenēs un draugu lokā notiek gatavošanās Jaungada sagaidīšanai. Šis nav īsti piemērots brīdis nopietnu vērtējumu vai prognožu izteikšanai, ja runas teicējs vēlas, lai sabiedrība ieklausās sacītajā. Mirklis pirms gadu mijas ir pietiekami nozīmīgs katram individuāli, lai uz to ar mediju starpniecību nepretendētu valsts pirmā amatpersona. Katrai runai, lai tā sasniegtu mērķi, ir jāizskan ne tikai īstajā vietā, bet arī īstajā laikā.» Politologs Aigars Freimanis gan uzsver: «Šis lēmums strikti turpina to pēctecību, kuru Andris Bērziņš uzsācis līdz ar atteikšanos no algas un citiem bonusiem. Acīmredzot viņš nevēlas būt pārāk blīvs un visur klātesošs pretēji, piemēram, Valdim Zatleram, kurš bija gatavs teikt runu arī pareizticīgo Ziemassvētkos.

Visticamāk, jāņem vērā arī Andra Bērziņa personība, kurai raksturīgi iztikt bez pompozitātes.» Arī A. Bērziņa pārstāve Līga Krapāne Neatkarīgajai neslēpj – Vecgada vakarā Valsts prezidenta runa kļūst sekundāra, jo piecas minūtes pirms gadu mijas cilvēki aizejošo gadu vēlas izvērtēt vienatnē vai ģimenes lokā. «Pirms lēmuma pieņemšanas privāti aptaujājām daudzus cilvēkus, kuri piekrita, ka Somijas un Dānijas piemērs teikt uzrunu 1. janvārī vai 31. decembra pēcpusdienā ir daudz veiksmīgāks. Savukārt atteikšanās no Ziemassvētku runas ir vēl jo loģiskāka, jo tie ir kristīgi svētki, kuros cilvēkiem daudz būtiskāk dzirdēt savu reliģisko konfesiju līderus,» komentēja L. Krapāne.

Jāatgādina, ka Vecgada vakarā sabiedrību uzrunā Ministru prezidents, kura runa, kā liecina daudzu iepriekšējo gadu pieredze, nereti ir drūmu, smagu prognožu pilna. Tieši tāpēc izskan viedoklis, ka uz šī fona iedzīvotāji varētu asāk izjust vēlmi pēc Valsts prezidenta uzrunas, kas parasti bijusi simboliskāka. Tiesa,

A. Freimanis norāda: «Valsts prezidenta uzrunai, ja tās teicējs tik tiešām vēlas, lai viņu sadzird, nav jābūt kā oficiālajai daļai, kas padomju gados bija neatņemama Jaungada koncertu sastāvdaļa un kuru visi pacieta ar sakostiem zobiem. Domāju, tā smagnējība, kas kopumā piemīt Vecgada vakara uzrunām, ir stipri pārspīlēta, tāpēc ar premjera runu šim vakaram pilnīgi pietiks.» Savukārt L. Krapāne akcentē: «Andra Bērziņa stilam nav raksturīgas saulainas vārsmas, bet gan pragmatisks izvērtējums. Tāpēc, uzrunājot auditoriju 1. janvāra pēcpusdienā, viņš tik tiešām vēlēsies sabiedrībai nodot kādu svarīgu vēstījumu.»

***

Kā vērtējat prezidenta nodomu neteikt runu Vecgada vakarā?

Dagmāra BEITNERE, kultūras socioloģe:

– Valsts pirmās personas uzruna gadumijā ir tautu konsolidējošs moments. Tas ir laiks, kad tveram pēc telefona, lai cits citam vēlētu laimīgu Jauno gadu. Tā ir ne tikai vēsturiska tradīcija, ka valsts līmeņa amatpersonas uzdod toni svētkos, bet arī iespēja kārtējo reizi uzrunāt sabiedrību. Šo izdevību prezidents varētu izmantot arī sava tēla veidošanai, jo radusies sajūta, ka viņa tikpat kā nav. Diemžēl Andra Bērziņa vēstījumi nav pirmā līmeņa notikumi. Šīs ir tikai otrā vai trešā līmeņa ziņas. Tāpēc vajadzētu izmantot jebkuru iespēju būt kopā ar tautu.

Pēteris APINIS, Latvijas Ārstu biedrības prezidents:

– Jautājums allaž ir: ko kurš vēlas pateikt un kādu ziņu citiem dot. Vecgada vakars ir cerību un rosmes brīdis, tādēļ uzrunā Valsts prezidents var sūtīt optimisma un patriotisma vēsti, kas sasniegtu valsts iedzīvotājus un nogultu zemapziņā.

Televizora skatītāju ir vairāk nekā neskatītāju, un lielai daļai no viņiem Vecgada vakara prezidenta uzruna ir brīdis, kad pogāt vaļā šampanieša pudeles. Vecākai paaudzei Valsts prezidenta izņemšana no zilā ekrāna līdzinās Kremļa kurantu apklusināšanai. Taču ne mazāk svarīgi ir ļaut tautai paskatīties uz savu līderi un aprunāt to (šajā brīdī čakrās atveras katra latvieša slēptā humora izjūta). Vaira VīķeFreiberga Vecgada uzrunā varēja iezīmēt perfektu frizūru un stilīgu kleitu. Valda Zatlera prezidentūras laikā tika slēgtas derības par kaklasaites krāsu – arī šādas izpriecas ir daļa no sadzīves.

Aina POIŠA, psihoterapeite:

– Ar pompozām runām nevar saliedēt tautu. Atcerēsimies, ka Andra Bērziņa nokļūšana amatā bija diezgan komplicēta, un tāpēc prezidents negrib blefot. Viņš nav talantīgs demagogs (nereti arī populisms ir nepieciešama īpašība, taču šis ir pilnīgi cits gadījums). Šķiet, ka Bērziņš ir vairāk darītājs nekā runātājs. Iespējams, prezidents, uzrunājot cilvēkus, grib likt akcentu uz valstij svarīgiem jautājumiem, par kuriem varētu atskaitīties tautai, bet pagaidām jau viņam nav par ko vēl atskaitīties. Kad beidzot prezidents ar darbiem pierādīs, ka var justies ērti, jo tauta viņu pieņēmusi, tad nāks arī īstie vārdi, kas nebūs tikai formāls rituāls.

Pāvils BRŪVERS, LELB Liepājas diecēzes bīskaps:

– Katrā ģimenē mēs cits citam jaunajā gadā novēlam labas sekmes. Tieši tāpat arī valsts mērogā esam kā ģimene, bet prezidents ir šīs ģimenes tēvs, kurš vēl mums panākumus. Tagad paliks tāds kā tukšums. Nācijas tēvs nepaudīs vārdus, kas vieno ģimenes, kas vieno visu tautu.

Jānis VĒTRA, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs:

– Prezidenta uzruna gadumijā ir padomju laika relikts. Toreiz ģenerālsekretāri atrādījās tautai, ka ir vēl dzīvi un var parunāt. Vadoties no savas personiskās sajūtas, man 31. decembra vakarā patiešām neinteresē ne bezdarbs, ne makroekonomiskie rādītāji vai etniskās problēmas. Negribu teikt, ka uzruna vispār nebūtu vajadzīga, bet tā nav vajadzīga tādā formā kā līdz šim. Ja šajā uzrunā prezidents atklātu savu cilvēcisko šķautni, tad būtu citādi. Piemēram, ja savās lauku mājās viņš rādītu mīlīgus trikus kopā ar savu suni; no slēpošanas kalna brauktu zemē ar lāpu rokās vai dziedātu aizkustinošas dziesmas. Tas izceltu šo cilvēcisko komponentu, parādot, ka arī valstsvīri ir dzīvi cilvēki, jūtoši, emocionāli – ka viņi svētku sajūtā prot dalīties ar citiem. Šādu uzrunu gan es gaidītu ar nepacietību.

Avots: nra.lv