• Tweet

No 15. septembra Latvijas kinoteātros būs skatāma franču  drāma “Ardievas valodai”.

Šai pasaulē it visam piešķirts vārdisks apzīmējums. Mums un mūsu apziņai nāktu vien par labu, ja būtu mazāk vārdu pasaulē. Nevajag iedomāties, ka tad, kad izsaki to vai citu vārdu vai to izdzirdi, kaut kas top skaidrāks,” – Alfrēds Doblins

Divi cilvēki, vīrietis un sieviete, vairs neatrod kopīgu valodu. Viņš un viņa – kā divas pasaules ar izirušu savstarpējo saikni. Kādreiz abi mīlēja, tērzēja, strīdējās… Tagad – zaudējuši spēju dzirdēt un tapt sadzirdētiem, pārstājuši saprasties un sarunāties. Bet viņiem ir suns, un tas ir vienīgais, kas saista šos, nu jau nepārprotami, svešiniekus. Vienīgā būtne, kas citus mīl vairāk par sevi. Izrādās, suns var kļūt par tulku cilvēkiem, starp kuriem izdzisusi mīlestībai… Bet vai tās pietiks, lai iekvēlotos bijušās jūtas?

Dzīvais klasiķis, Francijas “Jaunā viļņa” pamatlicējs, turpina eksperimentēt. Viņa filma ir sirdīgs un zobgalīgs avangards, ko caurstrāvo atjautīga prāta spēle – brīnišķi manierīga, neciešami eklektiska un filozofiski poētiska.

Kopumā šī kinolente ir ģeniālā avangardista joks, viņa mēģinājums fiksēt jaunu kino valodas attīstības stadiju, kur savijusies pagātne, tagadne un nākotne.

Tēlu lavīna, pikseļotu attēlu sprādziens, kadri no vecām filmām, cits citu pārklājoši titri, žonglēšana ar citātiem, aizkadra balss, nelineārs vēstījums. Piemeklēt atslēgu neizdodas, bet šīs nepieejamās pasaules skaistums pārsteidz un saviļņo.

Kinematogrāfija atšķiras no spoguļa ar to, ka visbeidzot ļauj cilvēkam ieraudzīt sevi tādu, kādu viņu redz citi. Un to nu mēs kino vēl nekad neesam redzējuši: režisors ne tikai projicē dažādus telpiskus attēlus dažādās acīs, bet arī cenšas uzburt tos tēlus, ko nespējam samanīt īstajā dzīvē. “Ardievas valodai” revolucionāro novitāti izteic Kloda Monē vārdi, kas atskan filmā: “Zīmēt ne to, ko redzam, jo neko jau neieraugām, bet zīmēt to, ko mēs neredzam.”