• Tweet

Pie šādiem secinājumiem profesors nonāca, analizējot iemeslus, kādēļ Latvijas valsts Šveices advokātu Rudolfu Meroni bez konkursa iecēlusi privileģētā stāvoklī,

uzticot viņam glabāt daudzu miljonu aktīvus, bet neprasot par tiem atskaitīties un nenosakot valsts amatpersonas statusu ar attiecīgajiem labumu gūšanas apgrūtinošajiem amatu apvienošanas ierobežojumiem un prasībām regulāri iesniegt valsts amatpersonas deklarāciju.

Vienlīdzīgākie par pārējiem

K. Ketners sarunā ar NRA.lv uzsvēra, ka R. Meroni nonākšana daudzu miljonu aktīvu glabātāja amatā nav vienīgais gadījums, kad atsevišķas personas iegūst privileģētu stāvokli attiecībā pret citām personām. «Diemžēl pēdējo sešu gadu laikā valstī plaukst negatīva tendence – daži likuma priekšā kļūst vienlīdzīgāki par pārējiem. Meroni nav vienīgais gadījums.»

Profesors aicināja atminēties «politiķa Arta Kampara naudas tumbočku» jeb skandālu ap A. Kampara deklarāciju, kura deva pamatu aizdomām par politiķa nelegāliem ienākumiem, neseno «tā dēvēto Induļa un Ārijas kredītu» jeb bijušā premjera Valda Dombrovska sievai Ārijai un premjera padomnieces vīram Indulim Bukanam piederošai SIA Land Development izsniegto kredītu valstij piederošajā Hipotēku bankā, vai stīvēšanos ap to, lai piespiestu deklarēties bijušo airBaltic prezidentu Bertoltu Fliku. Viņš vērsa uzmanību uz to, ka VID datubāzē nav atrodamas arī ārvalstnieku akciju sabiedrības Reverta padomes locekļu Maikla Borka un Meri Elenas Kolinsas deklarācijas.

«Tie ir tikai daži piemēri no izredzēto saraksta. Runājot par Meroni gadījumu, mēs redzam, ka valstī ir amati, kuros, nonākot ar draugu palīdzību, var labi pelnīt un nedeklarēties. Ja Latviju uzskatām par banānu republiku, tad viss ir ļoti pareizi. Melnajiem cilvēkiem vieni likumi, baltajiem – citi,» teica E. Ketners.

Jāvaicā gudrajiem

Profesors uzskata, ka pirms vēlēšanām būtu svētīgi pavaicāt Saeimas deputātiem sekojošo: «Sakiet, lūdzu, simts gudrās galvas, vai arī jūs uzskatāt, ka cilvēks, kurš pārvalda finanses valsts uzdevumā, var būt ārpus jebkādas kontroles tikai tāpēc, ka viņš ir Šveices pilsonis un ir atsevišķiem prokuroriem labs paziņa?»

K. Ketners norādīja, ka šāds jautājums likumdevējam ir noteikti uzdodams, jo mantas glabātājs «ir persona, kurai nesavtīgi jārūpējas par īpašuma saglabāšanu, jo šo īpašumu kaut teorētiski, iespējams, vajadzēs valsts labā konfiscēt un šai mantai glabājoties ir ne tikai jāsaglabājas, bet arī jāvairojas – tātad jābūt pienācīgi uzraudzītai un pārvaldītai».

Pēc K. Ketnera teiktā, jautājums par atbildības pieprasīšanu no mantas glabātāja R. Meroni gadījumā «ir likumdevēja jautājums, jo likuma īstenošanu šajā gadījumā prokuratūra nekontrolē. Prokurors taču nevar pateikt, ka viņa kolēģis cits prokurors ir rīkojies muļķīgi. Šeit trešās varas likumu izpildes uzraudzības funkcijas nedarbojas, līdz ar to ar šo jautājumu jānodarbojas likumdevējam. Tikai likumdevējam pašam ir tiesības interpretēt viņa izdotos normatīvos aktus. Tas nozīmē, ka pirmajā piegājienā visiem simts deputātiem var pajautāt, vai viņi šo situāciju uzskata par pareizu. Ja simts gudrās galvas uzskata, ka tas ir nepareizi, tad, dārgie simts draugi, esiet tik laipni un atrodiet savā starpā desmit kolēģus, kas iesniedz likumprojektu, kurš izskaidros likuma normas attiecībā pret augšminēto īpaši apdāvināto personu – mantas glabātāju. Ja nē, tad lai likumdevējs skaidri pasaka, ka ir Šveices advokāti un, minot konkrētus uzvārdus, arī pārējie, kuri drīkst būt privileģētā stāvoklī».

Iemeslus meklējot

Analizējot, kādēļ izveidojusies situācija, kurā likuma ievērošanas uzraugi izredzētai personai neprasa pildīt likumu Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonas darbībā, profesors secināja, ka valstī nemaz nav tādas iestādes, kura varētu uzlikt par pienākumu R. Meroni deklarēties. Iemesli, kādēļ šāda situācija izveidojusies, meklējami pirms divpadsmit gadiem: «2002. gadā veidojot KNAB, amatpersonu deklarāciju apstrāde un kontrole iestādei netika deleģēta. Līdz ar to jau 2002. gadā, veidojot šo superpoliciju, superiestādi, izveidojās situācija, ka nepieciešamības gadījumā tā atzinumu par deklarācijām var iedot, bet var arī neiedot. Man ir zināmi daži personāži, kad KNAB par viņu deklarācijām izdevis pozitīvu atzinumu, kad viņi 2004. gadā beidza strādāt Finanšu ministrijā. Citos gadījumos KNAB rāda ar pirkstu uz VID, sakot, ka atzinumu jāsniedz VID. Vēl īpatnējāka situācija ir ar tām valsts amatpersonām, kuras strādā valsts drošības iestādēs. Tur deklarāciju kontrole uzlikta vienam cilvēkam – iestādes direktoram. Bet šo iestāžu vadītāji nav lietpratēji deklarāciju kontrolē un to analīzē. Viņi var uzdot tikai saviem padotajiem kontrolēt citus padotos. Tas ir vēl jocīgāk. Tādēļ jau arī notika cīņa pret Informācijas un analīzes dienesta eksistenci. Atgriežoties pie Meroni stāsta, prokuratūrai pašai ir jāizvērtē funkciju deleģējums un atbilstoši deleģējumam attiecīgā persona ir vai nav jāiekļauj valsts amatpersonu sarakstos. Atbildība par šo iekļaušanu vai neiekļaušanu gulstas tikai un vienīgi uz iestādes vadītāju. Ja viņš vēlas, lai tiktu persona iekļauta sarakstos, tad iekļauj, ja nevēlas, tad neiekļauj. Man grūti iedomāties, kā VID dosies pie ģenerālprokurora un mēģinās izvērtēt ģenerālprokurora rīcībā esošo informāciju par to, kādas funkcijas pilda prokuroru deleģētā persona, kurai vajadzētu būt valsts amatpersonu sarakstos.»

Draugi struktūrās

Profesors skaidroja, ka, runājot par valsts amatpersonu sarakstā iekļaujamo personu pazīmēm, attiecībā uz parastajiem mirstīgajiem pieeja ir vienkārša: «Tiklīdz tu esi iesaistīts valstisku lēmumu pieņemšanā vai darbībās ar valsts finansēm, ar valsts iepirkumiem, tevi bez ceremonijām iekļauj valsts amatpersonas sarakstos, tev ir jāsniedz deklarācija, tu kļūsti par paaugstinātas atklātības objektu. Visi var uzzināt, cik tu pelni. Piemēram, ja esi bērna tēvs, tad bērna auklīte tev 300 eiro vietā noteikti pieprasīs daudz vairāk, jo būs izpētījusi tavu deklarāciju un nākusi pie slēdziena, ka no tevis var prasīt daudz vairāk tikai tādēļ, ka tu, viņasprāt, daudz pelni. Mums ir ļoti daudz piemēru, sevišķi ar ārzemniekiem, kuri likuma priekšā ir īpašāki par parastajiem un bauda iespējas nedeklarēties.»

Vaicāts, vai, lai iegūtu tiesības darboties ar valsts pārvaldībā esošu mantu un nedeklarēties, nav vienkāršāk pieņemt citas valsts pilsonību, K. Ketners atbildēja: «Vai arī jāatrod draugi varas struktūrās, kas viņu ilgstoši piesegs. Runājot par konkrēto Meroni gadījumu, varam redzēt, ka viņš ilgstoši nav iekļauts valsts amatpersonu sarakstos un ir ticis piesegts. Visticamāk, arī tiesa teiks, ka par viņa iekļaušanu sarakstos bija jālemj prokuratūrai kā sākotnējam procesa virzītājam, bet, tā kā sākotnējais procesa virzītājs to nav izdarījis, tad arī mēs tur neko nedarām. Tādā gadījumā zināma taisnība jau tiesai būs. Atbildība jāprasa no tās iestādes vadītāja, kura virzītajā procesā pieņemts sākotnējais lēmums. Sākotnējo lēmumu nodot mantu glabāšanā Meroni pieņēma procesa virzītājs prokurors Andis Mežsargs, kurš Ģenerālprokuratūru ir pametis un darbojas privātajos biznesa laukos.»