• Tweet

Neesam vairs 2001. gadā, kad neviens nezināja, kas ir cilvēku tirdzniecība. Tagad policisti, tiesneši, sociālie darbinieki saprot, kas tas ir smags noziegums, ar ko jācīnās, tomēr jāturpina izglītot sabiedrība, kas, neraugoties uz rūgtiem dzīves piemēriem, nereti diezgan vieglprātīgi pieņem aizdomīgus darba piedāvājumus ārzemēs.

Šāds secinājums izriet no atbildīgo amatpersonu skaidrojuma, kāpēc nepieciešamas jaunas pamatnostādnes cilvēku tirdzniecības novēršanai.

«Cilvēku tirdzniecības apjomi nepieaug, taču Latvijai priekšā ir vairāki izaicinājumi,» saka Iekšlietu ministrijas Nozares politikas departamenta direktors Dimitrijs Trofimovs. Augot labklājības līmenim, Latvija no cilvēku tirdzniecības upuru piegādātājvalsts var kļūt par mērķa zemi, uz kuru ved cilvēkus un seksuāli ekspluatē. Līdz šim Latvijas un ārvalstu policiju izmeklētās lietās Latvijas cilvēki iesaistīti cilvēktirdzniecības tīklos Grieķijā, Lielbritānijā, Vācijā, Kiprā un citās valstīs.

Sieviete ar bērnu

Par cilvēku tirdzniecības upuriem visbiežāk kļūst gados jaunas sievietes, kuras vienas pašas audzina vienu vai divus bērnus, stāsta organizācijas Patvērums Drošā māja juriste Gita Miruškina. Tieši smagie sociāli ekonomiskie apstākļi liek sievietēm piekrist piedāvājumam doties uz ārzemēm, kur realitātē viņas tiek iesaistītas seksuālo pakalpojumu sniegšanā vai arī tiek piespiestas stāties fiktīvā laulībā. 2013. gadā sociālā rehabilitācija nodrošināta 33 cilvēku tirdzniecības upuriem. «Ja runājam par cilvēku tirdzniecības upura portretu, joprojām tā ir gados jauna sieviete, ap 25 gadu vecumu, ar vidējo izglītību, no mazpilsētas. Viņai ir viens vai divi bērni, kuri dzimuši nereģistrētās attiecībās, un šos bērnus sievietei nākas audzināt vienai,» atklāj G. Miruškina. Sievietes piekrīt vilinošiem, bet aizdomīgiem darba piedāvājumiem ārzemēs, jo viņas cer tā nodrošināt sevi un bērnus. «Sievietes sper šos neapdomīgos soļus sociālās situācijas dēļ, piedāvājums tajā brīdī šķiet tik labs, tik pievilcīgs, ka no tā nevar atteikties,» situāciju raksturo juriste.

Lai arī vairākumā gadījumu cilvēku tirdzniecības upuri ir sievietes, pēdējā laikā starp cietušajiem parādās arī vīrieši, taču strādāt ar vīriešu kārtas pārstāvjiem ir grūtāk. «Viņiem ir grūtāk atzīt savas kļūdas, ka bijuši neapdomīgi, iesaistīti šādā lietā, vīrieši arī nevēlas sevi atzīt par cietušajiem vai upuriem,» stāsta G. Miruškina. Līdz ar to arī policijai ir grūtāk izmeklēt šīs lietas, ja nav cietušo – tikai liecinieki. Otra riska grupa ir cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem, atpalicību, kurus ir ļoti viegli apmuļķot, apvārdot. Daudzi no cilvēku tirdzniecībā iesaistītajiem nāk no sociālām institūcijām (aprūpes centriem, bērnunamiem).

Seksuālā verdzība aktuāla

Valdība šodien pieņēma Cilvēku tirdzniecības novēršanas pamatnostādnes 2014.–2020. gadam, kuras palīdzēs cīnīties ar šo noziegumu un turpinās izglītot sabiedrību, lai tā neiekristu cilvēku tirdzniecības valgos. Pamatnostādnēs runāts par nepieciešamību novērst šos noziegumus, izglītot jauniešus, kā arī turpināt apmācīt speciālistus. D. Trofimovs arī uzsver, ka jāstrādā pie likumu izmaiņām, kā piemēru minot pērn spēkā stājušos grozījumus Krimināllikumā, kas ļauj ierosināt lietu par cilvēku iesaistīšanu fiktīvā laulībā. Lai arī šķietami šādām laulībām cilvēki piekrīt paši, nereti, aizbraucot uz ārzemēm, viņi ir piespiesti ne tikai stāties laulībā, bet arī tiek iesaistīti prostitūcijā.

Lai arī pēdējos gados parādās informācija, ka personas ir iesaistītas piespiedu darbā, ko arī var traktēt kā cilvēku tirdzniecību, tomēr joprojām lielākoties cilvēku tirdzniecības upuri bijuši pakļauti seksuālai izmantošanai, apliecina arī Valsts policijas dati. Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes 3. nodaļas cīņai pret cilvēku tirdzniecību un sutenerismu priekšnieks Armands Lubarts stāsta, ka pērn policija sākusi piecus kriminālprocesus par cilvēktirdzniecību, un no tiem divi ir saistīti ar seksuālo izmantošanu, trīs – ar fiktīvām laulībām. Vēl vairāki kriminālprocesi sākti par personu nosūtīšanu uz ārzemēm seksuālai ekspluatācijai, sutenerismu, iesaistīšanu prostitūcijā. «Neesam kļūdījušies, nosakot, ka fiktīvās laulības ir kriminālpārkāpums, jo reāli tās satur seksuālās ekspluatācijas risku,» uzsver A. Lubarts. Policija no šīm pamatnostādnēm būs ieguvēja, jo paredzēts izglītot policistus, savukārt Patvērums Drošā māja cer, ka turpināsies atbalsts un tiks padomāts, kā palīdzēt cilvēkiem pēc sešu mēnešu sociālās rehabilitācijas. «Mēs ceram, ka valsts varētu finansēt arī diennakts uzticības tālruni, kur nonāk visi izmisuma pilnie zvani, un kas visbiežāk ir pamats atklāt noziegumu,» saka G. Miruškina.

Upurus uz Latviju

Pašlaik policija visbiežāk noziedzniekus sauc pie atbildības par cilvēku savervēšanu un nosūtīšanu darbam uz citām zemēm, bieži uz tām, kur prostitūcija ir legāla. Taču nākotnē arī Latvija varētu kļūt par valsti, uz kuru dodas paši vai tiek savervēti cilvēki, lai sniegtu seksuālos pakalpojumus šeit. «Labklājības līmenim augot, šāda tendence parādās, cilvēki meklē, kur labāka dzīve,» atzīst D. Trofimovs. Iekšlietu ministrija iezīmējusi šādu scenāriju arī Latvijai. Pēc eksperta teiktā, pirms pāris gadiem (pirms krīzes) Latvijā prostitūcijā jau bija iesaistītas personas no citām valstīm, jo bija pieprasījums. IeM neizpauž šo valstu nosaukumus izmeklēšanas interesēs, taču nenoliedz, ka tās ir mazāk ekonomiski attīstītas valstis.

Avots: nra.lv /Inga Paparde