• Tweet

Joprojām tiek lauzti šķēpi par Autortiesību likumu un tajā veicamajiem grozījumiem, skaidrojot, kas un kad drīkst klausīties radio, cik lieli sodi jāpiemēro par pārkāpumiem.

Lai nav tā, ka mazam uzņēmumam par radio klausīšanos piespriež tādu sodu, kas noved to līdz bankrotam, kā tas notika ar SIA Mājas svētība. Autortiesību aizstāvji gan apgalvo, ka likuma cirvis nevērsīsies pret mazajiem uzņēmumiem vai sociālo sektoru, arī par citiem publisko izpildījumu lietotājiem jautājums esot atrisināts. Vienīgais strīds pašlaik esot par birojiem.

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, kurā vakar tika skatīti grozījumi Autortiesību likumā, tajā skaitā – par atlīdzības noteikšanas kārtību un kritērijiem, kas jāņem vērā autortiesību aizstāvošajām organizācijām, pusotras stundas laikā ne pie kādiem kopējiem slēdzieniem nenonāca, jo iestrēga pie tādiem juridiskiem jēdzieniem kā mantisks/nemantisks vai komerciāls/nekomerciāls labums. Neviens nevarēja īsti izskaidrot, kas tie ir, it īpaši – kas slēpjas zem vārdiem «nekomerciāls jeb nemantisks labums». Vai to gūstot tas, kas, dzirdot pa radio brīdinājumu, ka jāglābjas, to arī izdarot? Galu galā izrādījās, ka daudziem klātesošajiem joprojām nav skaidra arī iepriekšējā sēdē jau pieņemtā publiskā izpildījuma definīcija, kā arī kam, kad un cik jāmaksā par radio klausīšanos. Piemēram, deputāte Janīna Kursīte interesējās, vai viņa studentiem lekcijā drīkst nolasīt Imanta Ziedoņa dzejoli, vai nē. Latvijas Ārstu biedrības priekšsēdētājs Pēteris Apinis gribēja zināt, vai slimnīcās un sociālajos centros pacienti drīkst bez maksas skatīties televizoru un klausīties radio. Tāpat viņš nesaprotot, kāds komerciāls labums ir zobārstam, kura kabinetā skan mūzika. Vai tādēļ pacients gribēs paildzināt zobu ārstēšanu? Tāpat klātesošie pauda neizpratni par to, kādu komerciālu labumu gūst grāmatvedības birojs ar diviem darbiniekiem, klausoties darbavietā mūziku. Ja reiz radio nedrīkstēs ieslēgt nevienā darbavietā, tad jau cilvēki galu galā dzīvos informācijas vakuumā.

Autoraizstāvju organizācijas – biedrības Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība (LaIPA) – pārstāvji skaidroja, ka nekādi tarifi neattiecas ne uz slimnīcām, ne sociālajiem centriem, ne bērnudārziem. Arī par taksometriem, autobusiem jautājums esot atrisināts. «Vienīgais strīds ir biroji un tas, cik liela izmēra uzņēmumiem būtu jāmaksā,» uzsvēra LaIPA konsultante Ieva Platpere. Kultūras ministrijas pārstāvis Rihards Gulbis gan vērsa uzmanību uz to, ka nav īsti saprotams, kas tad īsti ir birojs, jo dažs ar šo jēdzienu saprotot arī palielu ražotni.

Avots: nra.lv /Aisma Orupe