• Tweet

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Swedbank galvenais ekonomists Latvijā Mārtiņš Kazāks.

– Lai gan šogad Latvija demonstrē izaugsmi, tomēr kritiķi norāda, ka šī izaugsme balstās uz kreditēšanas atsākšanos, ka mēs tērējam nākotnes ienākumus.

– Ja mēs skatāmies uz galveno Latvijas izaugsmes virzītājspēku, tas ir eksports. Tāpēc, ka eksporta pieaugums ir nodrošinājis to, ka mājsaimniecību un uzņēmēju noskaņojums Latvijas ekonomikā joprojām ir stabils un samērā labs. Preču eksports šā gada deviņos mēnešos ir audzis ļoti strauji, un tas tiešām ir veiksmes stāsts. Eiropa visu šo gadu dzīvo uz recesijas robežas, bet eirozonā recesija formāli jau atkal ir sākusies. Latvijas galvenajos eksporta tirgos – piemēram, Lielbritānijā, Zviedrijā, Vācijā – izaugsme labākajā gadījumā ir neliela. Bet Latvijas eksports aug, turklāt diezgan strauji. Un vairāk nekā pusi no Latvijas eksporta izaugsmes šā gada pirmajos deviņos mēnešos ir devuši tirgi, kas iepriekš nav bijuši īpaši apgūti. Piemēram, Latvijas eksports uz Alžīriju ir audzis par 150%, eksports uz Dāniju par 40% utt. Eksportētāji ir bijuši ļoti lieli malači, viņi ir spējuši noturēt konkurētspēju, eksporta apjomu kāpināt. Otrs atbalsta punkts izaugsmei ir ES fondi.

Tā rezultātā nodarbinātība aug ļoti labi, algu kāpums aptuveni 4% pret iepriekšējo gadu, inflācija ir zema, un mājsaimniecības ir atsākušas tērēt. Ja recesijas laikā mājsaimniecību uzkrājumi nedrošības dēļ strauji pieauga, tad tagad redzam, ka jau labu laiku depozītu apjoms bankās ir samērā stabils. Proti, ienākumi aug, nodarbinātība aug, bet uzkrājumi neaug, jo mājsaimniecības (iespējams, pat pārāk) naski tērē. Daļa tēriņu, protams, iespējama, pateicoties patēriņa kredītiem.

– Banku aktīvi gan turpina samazināties…

– Jā. Kopumā banku kreditēšanas portfelis vēl arvien samazinās, jo iepriekš izsniegto kredītu atmaksa ir krietni lielāka nekā spēja izsniegt jaunus kredītus. Lai gan bankas ir samērā piesardzīgas, tās ļoti grib kreditēt. Arī uzņēmēji un iedzīvotāji ir samērā piesardzīgi. Mājsaimniecības aizņemas patēriņam, bet attieksme pret hipotekārajiem kredītiem un ilgtermiņa saistībām ir krietni piesardzīgāka nekā agrāk.

Bet, kopumā vērtējot, viennozīmīgi varam redzēt, ka kreditēšanas tirgus sāk atgūties. Tomēr nevaram teikt, ka kreditēšana un tērēšana uz nākotnes rēķina ir galvenais izaugsmes elements. Noteikti ne. Tas ir viens no ķieģelīšiem, bet tas galvenais vēl arvien ir spēja attīstīt eksportu, spēja veikt investīcijas, apgūstot struktūrfondus utt.

– Nākamā gada prognozes vairs nebūs tik labas?

– Kā jau minēju, šis gads Latvijai ir bijis pārsteidzoši labs. Pēdējā gada laikā ekonomika no ceturkšņa uz ceturksni auga arvien straujāk un straujāk. Šā gada trešajā ceturksnī izaugsme bija 1,7% pret otro ceturksni. Nākamgad gan prognozes ir piesardzīgākas. Kāpēc?

Galvenais iemesls bažām ir Eiropas ekonomikas vājums. Zviedrijas apstrādes rūpniecības iepirkumu menedžeru indekss ir ļoti zems, norādot uz iespējamu recesiju nozarē. Ja kāds Latvijas metāla apstrādes uzņēmums zviedriem piegādā savu produkciju, tad arī mūsu uzņēmumam jārēķinās ar vārgu pieprasījumu un atbilstošu partneru noskaņojumu.

Manuprāt, tuvākajā laikā Eiropā nekādas katastrofas nebūs. Eiro vēl arvien būs, un diezin vai kāda valsts no eirozonas izstāsies. Taču ekonomikas izaugsme Eiropā būs ļoti lēna. Arī Baltijas jūras reģions, kas ir mūsu tiešie partneri un konkurenti, augs būtiski zem sava izaugsmes potenciāla. Tas nozīmē, ka bezdarbs būs augstāks nekā normālā situācijā, ienākumu kāpums lēnāks vai tie pat var samazināties. Tā būs lēna tirgus izaugsme ar arvien asāku konkurenci. Bet tas nozīmē, ka mums būs grūtāk savus ražojumus un pakalpojumus pārdot.

Viens no krīzes laika ieguvumiem Latvijai bija tas, ka mēs ļoti strauji spējām samazināt darbaspēka izmaksas. To mēs lielā mērā jau esam veikuši, tāpēc turpmāk mums uzlabot efektivitāti, produktivitāti un konkurētspēju būs sarežģītāk. Savukārt tās valstis, kas krīzē iet arvien dziļāk (Spānija, Itālija, Grieķija), darīs tieši to pašu, ko mēs jau izdarījām krīzes smagākajā laikā. Līdz ar to tajās nozarēs, kur mums pārsegsies noieta tirgi, konkurenti nāks iekšā ar zemākām algām un izmaksām.

– Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans uzsvēra, ka Latvijas valdībai ir pāragri apgalvot, ka ir pārvarējusi krīzi, jo pirktspējas līmenis ir ļoti zems.

– Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts savā rakstā Wall Streat Journal labi atbildēja Polam Krugmanam. Vai ir adekvāti salīdzināt ar 2007. gadu? Man šķiet, ka to nedrīkst darīt. 2007. gadā nebija normāla situācija. Tas ir tāpat kā salīdzināt sportista rezultātus laikā, kad viņš ir lietojis dopingu, ar rezultātiem, kad dopings nav lietots. Daudzos gadījumos bez dopinga nevar sasniegt tik augstus rezultātus. Korekts un ilgtspējīgs salīdzinājums ir rezultātiem, kas sasniegti bez dopinga. Otra lieta – ko uzskatīt par veiksmes stāstu? Skaidrs, varēja būt sliktāk. Bet varēja būt arī labāk. Ja reformas tiktu veiktas straujāk, tad mēs šobrīd būtu labākā situācijā.

– Vai Latvijai būtu jāpievienojas Eiropas banku savienībai?

– Galu galā noteikti jā. Bet pašlaik precīzas atbildes uz to, kāda šī savienība varētu būt, vēl nav. Process ir lēnāks nekā cerēts, turpmāka virzība un lēmumu pieņemšana pēc nesenās ES tikšanās ir atlikta uz nākamo gadu. Viena no centrālajām problēmām ir mijiedarbība starp eirozonas valstīm un ES valstīm, kas nav eirozonā. Līdzšinējais piedāvājums paredz veidot banku savienību uz Eiropas centrālās bankas bāzes – proti, lēmumus banku savienībā pieņems eirozonas valstis, kamēr pārējās ES valstis var piedalīties, bet to dalība lēmumu pieņemšanā ir ierobežota. Kā mēs zinām, Zviedrija nav eirozonā, bet ir Eiropas Savienībā, līdz ar to zviedriem ir iebildumi pret šādu banku savienības modeli. Ja Zviedrija piedalās banku savienībā, bet nav eirozonā, tad rodas jautājums – kas būs ar viņu balsstiesībām? Tad lēmumus, kas attiecas uz viņiem, pieņems kāds cits, un viņiem tos tiešā veidā īsti nebūs iespējams ietekmēt. Ja banku savienība veidojas ap eirozonu, tad ārpusē palikt būs riskanti.

Ir arī citas problēmas. Banku savienība būs dzīvotspējīga un efektīva tikai tad, ja ieviesīs trīs elementus: banku uzraudzību, slikto banku restrukturizāciju (t.i., rekapitalizē, slēdz) un vienotas depozītu garantijas. Pašlaik kaut kas vairāk diskutēts ir tikai par pirmo elementu. Ir iecerēts, ka pie Eiropas centrālās bankas tiktu izveidota atsevišķa struktūra, kas sākumā uzraudzīs un risinās vājo banku jautājumu, bet vēlāk pastarpināti ar vietējo regulatoru palīdzību veiks visu banku uzraudzību. Par pārējiem elementiem konkrētas detaļas vēl nav zināmas. Kā jau minēju, ir valstis, kas ir skeptiskas pret banku savienību. Ļoti izteikti noraidoša attieksme pret to ir Lielbritānijai.

Tomēr kaut kādā veidā šīs problēmas būs jārisina. Līdz šim banku sistēmas problēmas risināja katras atsevišķas valsts līmenī. Valstīm glābjot bankas, viena ekonomikas sektora parāds tika transformēts par visas valsts parādu. Un valsts parāds jau ir visu iedzīvotāju parāds. Tas nozīmē, ka viena sektora problēmas gulstas uz visu ekonomiku. Izeja no šīs problēmas ir nodalīt banku restrukturizāciju no valsts – bankas rekapitalizē kāda starptautiska institūcija, kas nav valsts.

– Pirms krīzes kredītu izsniegšanas politika gan pie mums, gan Amerikā, arī daļā Eiropas valstu bija diezgan vieglprātīga. Pēc krīzes notika atgriešanās pie stingrāka izvērtējuma un bankas sāka rīkoties atbildīgi, arī Latvijā. Tas savukārt radīja plašu tirgus nišu ārpus banku finanšu sektoram. Pirms divām nedēļām Eiropas Parlaments sāka apspriest jautājumu par šā ārpusbanku finanšu sektora regulējumu.

– Tā viennozīmīgi ir visas pasaules problēma. Tā saucamā shadow banking jeb ārpus banku finanšu sistēma ir problēma tāpēc, ka to neviens īsti neuzrauga. Var veidoties spekulatīvi burbuļi, kas var gremdēt pārējo ekonomiku.

Ja skatāmies uz Latviju, burbuļa laikā bankas nosedza faktiski visu finanšu tirgus laukumu. Daudzos gadījumos bankas iegāja tirgus segmentos, kur tām nevajadzētu būt. Uzņēmumu segmentā kreditēšana bija tik agresīva, ka bankas Latvijā ieņēma arī to nišu, ko citur pasaule ieņem riska kapitāls. Pēc krīzes bankas to ir sapratušas un šajā tirgus segmentā ir ļoti pasīvas. Pieprasījums ir, piedāvājuma nav. Bankas labprāt kreditē nostabilizējušos uzņēmumus ar labu kredītvēsturi, bet ir problēma – kā lai jauni uzņēmumi izaug līdz šādam statusam. Šī problēma ir aktuāla visā pasaulē, bet Latvijā – jo īpaši. Komercbankas un ārvalstu investoru padome jau gadiem uzsver, ka ir nepieciešama finanšu tirgu dažādošana, ka ir nepieciešami dažādi finanšu tirgus dalībnieki. Bankas joprojām būs lielākie kreditētāji, bet ne vienīgie.

Otrs jautājums būtu par to, ko un kā kreditē ārpusbanku sektors? Mājsaimniecību patēriņa un mājokļu kreditēšana vairāk vai mazāk vienmēr būs tipiska banku joma. Bankas ir piesardzīgas, jo īpaši uzreiz pēc krīzes. Tāpat kā burbuļa laikā reizēm iedeva kredītus tiem, kam nevajadzēja, pēc krīzes varbūt neiedod tiem, kas ir droši aizņēmēji. Bet lielākā daļa klientu, kas saņem atteikumus no bankām, tomēr neapzinās savus riskus, un bankas neaizdod pamatoti. Šādi klienti meklē finansējumu citur. Līdz ar to izveidojas paralēls, krietni vājāk uzraudzīts vai pat neuzraudzīts kredītu tirgus.

Tas rada plašu problēmu spektru. Šādos gadījumos ir ļoti augsts risks, ka iedzīvotāji parakstās uz neadekvāti augstām aizdevumu likmēm. Tas rada augstu risku iekrist parādu jūgā utt. Viens no iemesliem, kāpēc burbuļa laikā iedzīvotāji kļūdījās, bija viņu ļoti vājās zināšanas par finanšu instrumentiem un par savu līdzekļu pārvaldīšanu vispār. Banku sektoru uzrauga FKTK, un uzraugs ir tāds kā vecākais brālis, kas aizrāda, kad risks ir pārāk augsts un kad kredītaizsniegšana radīs problēmas pašiem kredīta izsniedzējiem un kredīta ņēmējiem.

– Ko dos iestāšanās eirozonā? Novembrī vēl viena eirozonas valsts – Kipra – ir devusies valsts bankrota virzienā ar 17 miljardu iztrūkumu, Slovēnijā sociālās problēmas pāraug vardarbībā. Ekonomiski stiprās valstis ir apmierinātas ar eiro. Problēmas eirozonā ir tikai tām valstīm, kuru ekonomika ir vāja.

– Jā, Latvijas ekonomikā vidējais darba ražīguma un ienākumu līmenis ir vien mazliet virs 60% no ES vidējā. Jā, mums ir vēl daudz kur augt. Bet Latvijas ekonomika nav vāja. Kādi ir vērtēšanas parametri? Ja skatāmies uz valsts parāda līmeni, tad mums tas ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Līdz ar to parādu nasta uz valsti nemaz tik liela nav. Ja skatāmies uz tekošā konta deficītu, mums tas ir gandrīz sabalansēts. Latvijas makroekonomiskā situācija ir krietni labāka nekā daudzām citām Eiropas Savienības valstīm. Ja skatāmies uz eksporta izaugsmi, uz apstrādes rūpniecību, mums tur dinamika viennozīmīgi ir krietni straujāka nekā citām valstīm. Ja skatāmies uz budžeta ilgtspēju, vai mēs esam vissliktākie? Nudien nē. Ir vesela virkne valstu, kurām ir daudz lielākas problēmas, kas vēl būs jārisina. Mēs neesam ekonomiski vāja valsts, bet, protams, ne ideāla. Manuprāt, viena no lielākajām problēmām Latvijā ir tā, ka ir ļoti zems uzticēšanās līmenis valsts varai. Un tas ir ļoti bažīgi, jo ir grūti veikt pārmaiņas. Iedzīvotājiem daudzos gadījumos ir aizdomas, ka atkal tiek darīts kas slikts. Un patlaban tas izpaužas arī attiecībā uz iestāšanos eirozonā.

Nesen klausījos Arni Kaktiņu par socioloģisko aptauju rezultātiem. Kad iedzīvotājiem prasa, vai ir slikti, viņi atbild, ka ir slikti. Kad iedzīvotājiem jautā, vai viņi ir laimīgi, tad, par pārsteigumu uz visa šā negatīvā krīzes fona, ja nemaldos, vairāk nekā 60% atbild – jā, mēs esam laimīgi. Jā, krīzes laikā laimīgo īpatsvars saruka, bet kopš 2010. gada tas atkal pieaug. Viņi saka – viss ir apnicis, nepatīk, maksā par maz utt., bet viņi jūtas laimīgi. Mistika!

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas “Neatkarīgajā”

Avots: nra.lv /Juris Paiders