• Tweet

Dailes teātra Lielajā zālē 21. martā pirmizrādi piedzīvoja režisora Mārtiņa Eihes jauniestudējums, ģimenes melo(dij)drāma “Kalifornijas pakalni”.

Pēc skatītāju un kritiķu novērtētās izrādes “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu” Mārtiņš Eihe atgriežas uz Dailes teātra Lielās skatuves ar dramaturga Džeza Batervērta cilvēcīgi patieso un mūzikas piepildīto lugu “Kalifornijas pakalni” par kādas ģimenes sapņiem un sargātajiem noslēpumiem. Batervērts ir viens no tiem dramaturgiem, kas raksta ar plašu vērienu un dziļi cilvēcisku skatījumu, kas tik viegli ietiecas skatītāja sirdī. Luga 2024. gadā ieguvusi prestižās Olivjē balvas nomināciju kā labākais jaundarbs dramaturģijā.

Režisors Mārtiņš Eihe: “Es gribētu šo izrādi salīdzināt ar pasaku – līdzīgu tām, ko pieaugušie lasīja 18. un 19. gadsimta mijā, ko rakstīja, piemēram, Hofmans un brāļi Grimmi. Pasakas pieaugušajiem – mazliet baisas, mazliet humorīgas; pasakas, kuras mums palīdz izprast mūsu attiecības ar pasauli un apkārtējiem.”

Izrādes darbība skatītājus aizved uz Anglijas piejūras pilsētiņu Blekpūlu gan tās 70. gadu notikumos, gan senākās atmiņās uz 50. gadiem. Iestudējuma atmosfēru bagātina izteiksmīgi kostīmi, to laiku mūzika, klavierspēle un dziesmu numuri.

Viktorijas laikmetā celtais viesu nams, kurā uzaugušas Vebu māsas, ir paputējis savā spožumā – māte ir uz slimības gultas un tūristi tur vairs neiegriežas. Taču pirms vairākiem gadiem valdzinošā Vebu atraitne ar dzelžainu gribu viena audzinājusi savas četras meitas, lai viņas kļūtu par mūzikas sensāciju. Meiteņu balsis varēja kļūt slavenas visā pasaulē, ja vien mūzika, kuru tās dzied, nebūtu jau vakardiena un nebūtu noticis kas tāds, kas visus uzmodinātu no spožā sapņa. Māsas Vebas izrādē atveido Vita Vārpiņa (viņa atveido arī mātes lomu), Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Jana Herbsta, bet māsas bērnībā – Dailes teātra un Mūzikas akadēmijas studijas audzēknes.

Izrādes programmiņas autore, rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska norāda, ka Kalifornijas pakalni nav tikai ģeogrāfiska vieta, bet arī metafora: “Par sapņiem, kas palikuši nepiepildīti, par ilūzijām, kas izrādījušās maldīgas, par cerībām, kas, iespējams, nekad nav bijušas īstas. Kalifornija taču ir solījums par sauli, par jaunām iespējām, par dzīvi, kurā viss ir iespējams! Bet šeit? Šeit ir sastingusi, tveicīga vasara. Un mums paliek jautājums: kas ir tie pakalni, ko mēs katrs sevī nesam? Un vai tie mūs sargā, vai tomēr iesloga? Un tieši šādās niansēs slēpjas Batervērta spēks – viņš neraksta tikai sižetu, viņš rada veselu pasauli, kurā var iegrimt, just un reizēm arī atpazīt pats sevi.”

Lomās: Vita Vārpiņa, Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Jana Herbsta, Milēna Miškēviča, Valts Pūce, Gints Grāvelis, Aldis Siliņš, Artis Robežnieks, Dainis Gaidelis, Justīne Skutāne, Gerda Igaune, Sintija Ceplauska, Daniela Muižniece.

Režisors – Mārtiņš Eihe; scenogrāfs – Adriāns Toms Kulpe; kostīmu māksliniece – Madara Botmane; muzikālais konsultants – Juris Vaivods; horeogrāfe – Liene Grava; gaismu mākslinieks – Reinis Zalte.

Pirmizrādes dienā teātrī tika atklāta jau trešā Dailes teātra un tā patrona “Rietumu Banka” kopīgi veidotā mākslas darbu izstāde. Šoreiz tā ir veltīta māksliniekam Jānim Tīdemanim. Izstāde “Jānis Tīdemanis. Ekspresija bez robežām” teātra skatītājiem būs pieejama līdz sezonas noslēgumam jūnijā. Izstādes kuratore – Natālija Jevsejeva.

Latvijas mākslas vēsturē, iespējams, nav neviena gleznotāja, kam biogrāfija būtu tik raiba kā Jānim Tīdemanim – kuģu puika, krāvējs ostā, statists kinostudijā, dimantu tirgotājs un starpnieks darījumos, boksa treneris un boksa sparinga partneris, “bilbordu mālētājs” un telpu dekorators, kas pabeidza Antverpenes Karalisko mākslas akadēmiju un kļuva par atzītu profesionālu mākslinieku, 20. gs. pirmās puses latviešu mākslas klasiķi.

Jānis Tīdemanis nepieder mākslinieku tipam, ko varētu nosacīti saukt par pasīvajiem vērotājiem; viņš pats veido savu tēlu pasauli. Viens no iemīļotiem sižetiem Tīdemaņa darbos ir karnevāli, cilvēki maskās. Šīs motīvs viņu saista ar beļģu mākslas tradīciju un tās pārstāvi Džeimsu Ensoru (James Ensor, 1860-1949). Tīdemaņa gleznojumos tik bieži vērojamie dramatiskie gaismēnas kontrasti un tēli, kas it kā grimst tumsā, piešķir viņa darbiem zināmu teatrālu noskaņu. Mākslinieka ekstravagantā daba ar noslieci uz teatralitāti izpaužas arī šajā izstādē eksponētajā pašportretā – tajā Tīdemanis sevi attēlo vēsturiskā tērpā kā karnevāla dalībnieku vai kādas izrādes personāžu.

Jāni Tīdemani bieži dēvē par pasaules pilsoni, kosmopolītisku mākslinieku ar savdabīgu gleznošanas manieri. Tieši Tīdemaņa harismātiskās personības īpašības – radošais vēriens, enerģiskums un iekšējā brīvība, spēja ietekmēt citus –, kā arī viņa mākslas kvalitātes, tostarpsprieguma piesātināta, ekspresīva glezniecība, spēj aizraut izstādes veidotājus un noteikti priecēs skatītājus.