• Tweet

Deviņi ar sēnēm saindējušies – tāda pagaidām ir septembra statistika Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Nāves gadījumi pēc indīgas sēnes apēšanas ir reti, saka Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele.

«Es kādreiz mēģināju noskaidrot, cik sēņu izraisītu nāves gadījumu ir, bet nav vienotas statistikas. Katrai slimnīcai ir sava statistika,» stāsta mikoloģe.

Nāvējoša ir baltā mušmire, bet bieži nav iespējams noskaidrot, ar kādu sēni cilvēks ir saindējies, jo mediķi konstatē tikai klīniskās pazīmes. Savukārt cilvēkiem šķiet, ka viņi esot gan lasījuši, gan ēduši tikai labās sēnes. Šogad, par laimi, saindēšanās ir konstatēta bez letāla iznākuma. Šo trešdien slimnīcā nogādāts ar sēnēm saindējies vīrietis, bet septembrī līdz šim pavisam deviņiem cilvēkiem kļuvis slikti pēc sēņu lietošanas uzturā, un viņiem nācies ārstēties slimnīcā. Visbiežākās saindēšanās izpausmes – slikta dūša, vemšana vai redzes problēmas.

Par laimi, šoruden nav notikusi tik sāpīga nelaime kā pirms diviem gadiem Smiltenes pagastā piedzīvotā, kad pēc baltās mušmires karbonādes apēšanas nomira divi cilvēki, bet tolaik piecus gadus vecajai Airitai Augstkalnei Vācijā pārstādīja aknu. Viņu izglāba, bet indīgās sēnes dēļ veselība visu mūžu būs jāsaudzē. I. Dāniele brīdina, ka diemžēl pazīmes pēc indīgas sēnes apēšanas parādās vēlu, un tas ir visbīstamākais. Ja uzreiz pēc ēšanas sākas gremošanas traucējumi, tā var nebūt saindēšanās, jo sēnes ir smaga barība. Parasti saindējas tie, kuri ir pārliecināti, ka pazīst visas sēnes, viņa novērojusi. Arī Smiltenes pagastā cilvēki, kuri saindējās ar kaimiņu cienastu – mušmiru karbonādi, bija pārliecināti, ka cienātāji ļoti labi pazīst sēnes. Visu mūžu taču mežā sēņots.

Sēņu laikā cilvēki sēnes nes uz muzeju, atstāj, zvana, lai noskaidrotu, ko mežā ir atraduši. Kamēr sarunājamies, mikoloģe konsultē vienu sēņotāju pēc otra un atzīst, ka šādas dienas nav retums. Vienu viņa brīdina: «Kailā mietene var izraisīt sarkano asinsķermenīšu sabrukšanu!» I. Dāniele noteic, ka sēņotāji kļūst dumjāki tādā ziņā, ka latviešiem raksturīgā sēņošanas tradīcija iet mazumā un sēņu pazinēju kļūst mazāk. «Bērni ļoti maz zina, mežā nav vesti. Ir bijuši Ēģiptē un Tunisijā, bet ne mežā,» viņa konstatē.

Paaudžu paaudzēs tiek nostiprinātas aplamības, kas mikoloģi izbrīna. Piemēram, ka ēdamās sēnes gadu gaitā var mainīties un kļūt indīgas. «Jauna aplamība, ko esmu pamanījusi, ir uzskats, ka sēnes, kamēr mazas, drīkst ēst visas. Bet arī maza sēne jau ir indīga!» viņa brīdina. «Cilvēki ir tik badīgi, ka visu no zemes izķeksēs. Mazām sēnēm nav redzami ne stobriņi, ne lapiņas, vēl nevar pateikt, vai tā ir ēdama.»

Sēņu grāmatas jālasa kritiski, jānoskaidro autors, kurā valstī publicēta pirmoreiz, jāapskata attēli, fotogrāfijas, noteikti jāizlasa arī teksts. Dažreiz sēņotājs noliek grāmatu blakus sēnei mežā un ņemas pētīt, taču ne visu saskata. «Bieži vadās pēc krāsas un salasa šķiedrgalvītes, tīmeklenes, jo krāsa ir līdzīga. Bet tas ir pēdējais, uz ko skatīties. Citreiz saka – nu, sēne bija brūna ar cepurīti, pasakiet, kas tā tāda! Svarīgi zināt sēnes garšu, smaržu un augšanas vietu, lai varētu pateikt, ēdama vai neēdama sēne salasīta. Vienreiz brīvdienā piezvana un stāsta – mēs te jocīgas sēnes salasījām, dīvainas bekas. Saku – atnesiet rīt uz muzeju! Atbild – mēs jau apēdām un esam ļoti nobijušies. Nu, ko man teikt? Zvaniet mācītājam?» Mikoloģe aicina sēņotājus būt atbildīgiem.

Avots: nra.lv /Antra Gabre