• Tweet

Valstī izveidojusies kārtējā absurdā situācija – policija un mediķi ziņo, ka ievērojams skaits bērnu un pusaudžu nonāk slimnīcās vai tiek aizturēti uz ielas alkohola, narkotiku vai psihotropo vielu reibumā, daudzus no viņiem varētu pieskaitīt pie regulāriem lietotājiem, bet, kā izrādās, nav iespējams iztērēt valsts budžetā paredzēto naudu šādu bērnu sociālajai rehabilitācijai.

Gadā Labklājības ministrija (LM) varētu atvēlēt finansējumu vairāk nekā 60 bērnu rehabilitācijai, bet netiek pat izmantotas esošās 32 vietas Straupes narkoloģiskās slimnīcas pusaudžu rehabilitācijas kopienā Saulrīti. Bērni nevēlas paši, viņus pie narkologa neved vai no slimnīcas izņem vecāki, baidoties no sabiedrības nosodījuma, bet piespiedu kārtā bērnu paturēt rehabilitācijā nevarot.

Šādu problēmu aktualizējis Jaunpiebalgas novada rehabilitācijas centrs Solis Piebalgā, kur patlaban rehabilitācija nenotiek, jo valsts finansējumu saņem tikai Saulrīti. «Zinot situāciju, īpaši lielajās pilsētās, mēs esam pārliecināti, ka pusaudžu vidū atkarības vielu lietošana un atkarība ir aktuāla problēma, taču uz mūsu atbildi, kāpēc nevarētu piešķirt finansējumu sociālās rehabilitācijas pakalpojumam Jaunpiebalgā, saņēmām atbildi, ka pēc tāda valstī nav pieprasījuma,» stāsta Jaunpiebalgas novada vadītājs Laimis Šāvējs. Solis Piebalgā izveidots uz kādreizējās rehabilitācijas kopienas Dzīves enerģija bāzes, taču tagad kā pašvaldības nodibinājums (iepriekš – privāts).

«Nauda ir, bet nelaime, ka nav motivētu bērnu, kas vēlētos rehabilitāciju,» saka LM speciālists Aldis Dūdiņš. Konkursā valsts pasūtījumu saņēmuši Saulrīti – 32 vietas gadā, lai gan valsts varētu finansēt rehabilitāciju pat uz pusi vairāk bērnu. Straupes narkoloģiskās slimnīcas vadītājs Pēteris Kuprēvičs atzina, ka naudu saņem tikai tad, ja centrā ir bērni, ja nav – tad «jādzīvo bada maizē». «Es būtu pārlaimīgs, ja centrs visu laiku būtu pilns ar bērniem, taču dažādu iemeslu dēļ viņi uz rehabilitāciju nenonāk,» saka P. Kuprēvičs. Vidēji ir 28 bērni. Viņš uzsver, ka valstī problēma pastāv, bet šie bērni nenonāk pat pie narkologa – iespējams, pusaudzis ir lietojis, varbūt faktiski lieto regulāri, bet «viņš nav atkarīgais».

«Problēma ir milzīga, to mēs redzam pēc pētījumiem, pēc datiem, cik bērnu nonāk slimnīcā vai policijā,» saka Rīgas narkoloģiskā dienesta vadītāja Astrīda Stirna. «Tieši mehānisma – kā bērnam nokļūt līdz rehabilitācijai – trūkums ir galvenā problēma.» Pašlaik bērns var nonākt ar ātro palīdzību slimnīcā vai narkoloģiskajā dienestā, taču jau nākamajā dienā viņu aizved prom vecāki, jo ar viņu «bērnu viss ir kārtībā». Nav paredzēts, ka bērnam rehabilitāciju var piemērot piespiedu kārtā – 2010. gadā mainīja likumu, ka bērna piekrišana nav vajadzīga, bet praksē, izrādās, ka ar to nepietiek. «Pusaudzis nepiekrīt, neklausa vecākus, vai arī vecāki negrib, un viss,» saka narkoloģe. Vajadzētu paredzēt, piemēram, mehānismu, ka policijai šāds bērns obligāti jānovirza pie narkologa, kā arī vajadzētu ieviest kādas sankcijas – ja neārstēsies, kaut kas tiek liegts.

Avots: nra.lv /Inga Paparde